Intervijas ar Bernharda Holandera balvas ieguvējiem

Intervijas ar Bernharda Holandera balvas ieguvējiem

Ineta Lipša sarunājas ar Raiti Simsonu- Bernharda Holandera balvas ieguvēju 2011. gadā. Godalgotā darba tēma: „Senprūšu sabiedrības sociālo un politisko struktūru atainojums Elbingas vārdnīcā”. Elbingas vācu - prūšu divvalodu 14. gadsimta vārdnīca ir unikāls prūšu valodas rakstu piemineklis Baltijas jūras reģiona zemju viduslaiku vēstures pētniecībā. Tā ir viens no nedaudzajiem senprūšu valodas pieminekļiem, kas saglabājies līdz mūsdienām un nosaukumu guvis no Elbingas pilsētas Austrumprūsijā, kur 19. gadsimta sākumā tika atrasts vārdnīcas noraksts. Vēstures maģistrs Raitis Simsons Elbingas vārdnīcu izmantojis kā vēstures avotu, kas norāda uz 13. - 14. gadsimta prūšu sabiedrības attīstības tendencēm, grupējot sabiedrību raksturojošos terminus dažādās vārdu grupās. Vārdnīcu veido 802 šķirkļi jeb vācu - prūšu vārdu pāri, pārsvarā (791) lietvārdi. Gan vārdu grupas, gan vārdi grupās ir tematiski sakārtoti pēc to nozīmīguma rangu secībā, no kurām maģistra darba autors ir analizējis sabiedrības hierarhijas un militāro terminu vārdu grupu, lai, paplašinot avotu bāzi, raksturotu prūšu sabiedrības sociālo un politisko eliti, vidusslāni un apakšslāni. Maģistra darbā Tu raksti, ka divvalodu vārdnīcas Eiropā 14. gadsimtā pašas par sevi bija retums - ziņas par prūšu kaimiņtautu pirmajām divvalodu vārdnīcām ir datējamas tikai ar 15. - 17. gadsimtu. Piemēram, pirmā zināmā poļu divvalodu vārdnīca uzrakstīta 1424. gadā, bet pirmās lietuviešu, igauņu, somu divvalodu vārdnīcas vispār 17. gadsimta sākumā – tajā pašā laikā 1638. gadā izdota arī baltvācu mācītāja, literāta un valodnieka Georga Manceļa sastādītā vācu - latviešu valodu vārdnīca. Bet vai vācu - prūšu vārdnīcai līdzīgs lībiešu analogs varētu būt palīdzējis arī teiksim vācu un lībiešu vai kuršu saskarsmē? Domājams, ka vācu - prūšu vārdnīcas eksemplāru skaits nav bijis liels un ka tā ir pastāvējusi vismaz divos norakstos (nezināmais oriģināls un Elbingas vārdnīca), kas izmantoti tiesu un valsts pārvaldes vajadzībām. Laikā, kad vēl nebija zināma grāmatu iespiešanas tehnika, šādu vārdnīcu pārrakstīšana pati par sevi bija darbs, ko darīja vienīgi tad, ja tas patiešām bija nepieciešams. Tas izskaidrotu, kāpēc šīs vārdnīcas eksemplāru skaits ir bijis mazs un viena šāda vārdnīcas eksemplāra atrašana patiešām ir nejaušība. Minētā apsvēruma dēļ nevar izslēgt, ka kādreiz tiesu vai līdzīgām vajadzībām 14. - 15. gadsimtā varētu būt tikušas sastādītas, piemēram, vācu - poļu, vācu - kuršu vai vācu - lībiešu valodu vārdnīcas, bet tās sava nelielā skaita dēļ gadsimtu gaitā ir vienkārši gājušas zudumā. Izvēlēties prūšu pagātnes izpēti Tevi motivēja padomju un krievu akadēmiķa Vladimira Toporova nepabeigtā daudzsējumu prūšu valodas etimoloģijas vārdnīca (1975-1990), kas savā profesionālajā veikumā balansē starp vārdnīcu, enciklopēdisko vārdnīcu un zinātnisku rakstu krājumu. Kā Tu nonāci līdz Toporovam? Interesēja pati prūšu valoda un viņu vēsture. Caur valodu izgāju līdz Toporova prūšu valodas vārdnīcai. Šajā vārdnīcā visai bieži tika pieminēta Elbingas vārdnīca un tas nebūtu nekāds brīnums, jo Elbingas vārdnīca ir viens no nedaudzajiem prūšu valodas pieminekļiem. Pamanīju, ka nereti V.Toporovs citē Elbingas vārdnīcas vārdu grupas vārdus, lai parādītu kontekstu, kas labāk palīdzētu saprast aplūkojamā vārda patieso nozīmi. Tā es nonācu līdz Elbingas vārdnīcai. Elbingas vārdnīcu esi tēlaini salīdzinājis ar durvīm uz 13. - 14. gadsimta prūšu pasauli, jo vārdos, kurus vārdnīcas sastādītājs ir sagrupējis pēc to nozīmes, ir apslēpta gan vārdnīcas sastādītāja izpratne par lietu kārtību, gan informācija par pašu prūšu dzīvesveidu. Tajā ir apskatītas ne tikai vispārējas pasauli raksturojošas tēmas - astronomiskais un metereoloģiskais laiks, ģeogrāfiskie termini, augu un dzīvnieku valsts, bet arī svarīgākās saimnieciskās nodarbes un tā laika sabiedrībai nozīmīgākās sociāli ekonomiskās institūcijas - dzirnavas un krogs. Tomēr Tavs otrs būtiskais avots līdzās vārdnīcai ir lēņu grāmatas, kas tomēr ir tipveida avoti vācu un latīņu valodā... Es neteiktu, ka tie ir tipveida avoti, jo tajā pašā laikā lasītājam tie ir arī literāri avoti – lasāmi gluži kā stāsti par to, kā cilvēki savulaik dzīvojuši. Rūpīgi uzskaitītas īpašumu robežas no tādas upītes līdz tam uzkalniņam, pieminēti zemes īpašuma kaimiņi, aprakstītas zemes īpašnieka konkrētās tiesības, uzskaitīti liecinieki, kas bijuši klāt lēņa grāmatas izsniegšanas brīdī. Tad vēl paskaties kartēs un redzi, ka lēņa grāmatā minētās vietas dabā patiešām pastāv! Lēņu grāmatas pētīt ir aizraujoši. Tas varētu būt viens no pētījumu virzieniem. Tu strādā Rietumu bankā – esi nodaļas vadītājs Maksājumu karšu pārvaldē. Kas pamudināja studēt vēsturi? Vienkārši interese par vēsturi kā tādu. Nerealizēts sapnis, kam beidzot atradu iespēju to īstenot. Jebkura interese par vēsturi ietver kādu jautājumu loku, kas interesē un ko gribas pētīt. Viena no manām apakšinteresēm bija prūši. Šīs tūkstošgades sākumā pirms sāki vēstures studijas prūšu savulaik apdzīvotās vietas esi apskatījis Kaļiņingradas apkaimē, arī Polijā, kur vietējie poļi prūšus saista ar teritorijas pagānisko pagātni. Vai par 14. gadsimta pirmajā pusē dzīvojušajiem prūšiem ir iespēja iedvesmoties arī lasot romānus, skatoties kino, klausoties folkgrupu ierakstus? Kino nav. Nopietnu romānu arī nav. Ir dažas folkgrupas, piemēram, krievu grupa „Romowe Rikoito”, kas darbojās tajā pašā Kaļiņingradā. Atsevišķu disku ar prūšu dziesmām ieskaņojusi „Kūlgrinda” no Lietuvas. Savulaik prūšu dziesmas iedziedāja arī „Rasa” ar Valdi Muktupāvelu. Tomēr nereti prūsiskums bijušās Prūsijas jeb mūsdienu Polijas un Kaļiņingradas apgabala teritorijā tiek saistīts tieši ar pagānisko kā alternatīvu mūsdienu kristīgajai vai postkristīgajai kultūrai. Pats kādreiz aktīvi komunicēju ar prūšu valodas atjaunošanās kustības dalībniekiem, kas veidoja tā saucamo „Prūsas Brālību” Šī brālība kā organizācija tā arī nekad nenoformējās, taču tas netraucē cilvēkiem pulcēties ap prūšu valodu un kultūru un uzskatīt sevi par šīs idejas nesējiem. Prūšu valodas un kultūras interesenti sastopami Lietuvā, Polijā, Krievijā, Vācijā, arī - Latvijā. Bet toreiz, kad par to aktīvāk interesējies, Tu studēji nepavisam ne humanitārās zinātnes. Kas ir Tava pirmā izglītība?  Esmu beidzis Latvijas Banku koledžu, pēc tam Latvijas Universitātes ekonomistus – finanšu kredīta specialitātē. Kādu laiku nestudēju, tad vienubrīd nomācījos vienu semestri Teoloģijas fakultātes Reliģijas ētikas skolotāja profesionālajā programmā, bet 2005. gadā iestājos Latvijas Universitātes vēstures bakalaura neklātienes programmā. Bakalaura darbu uzrakstīju par 14. gadsimta sākumā sarakstīto Dusburgas Pētera hroniku „Prūšu zemes hronika”. Tā kā prūšu un Prūsijas tēma bija interesanta, tad nolēmu, ka jāpēta tālāk, tāpēc maģistra darbā ķēros pie Elbingas vārdnīcas, kas prasīt uzprasījās uz pētījumu no vēsturnieka skatu punkta. Kāpēc pētīt prūšus, nevis, piemēram, jātvingus? Jātvingi arī būtu jāpēta. Visu nevar vienlaikus izpētīt, tāpēc, gribot negribot, kaut kas ir jānoliek maliņā. Bet prūšus tāpēc, ka šīs tautas vairāk nav, paši viņi savu vēsturi izpētīt vairs nevar, turklāt arī Latvijā viņu vēsturi neviens profesionāli nepēta un īpaši nepopularizē. Šķiet, Tu varētu būt pirmais no Latvijas vēsturniekiem, kas zinātniski pētījis prūšu vēsturi. Nē, pirmais ir cilvēks, kurš rakstījis vairāku lappušu šķirkļus par prūšiem Latviešu Konversācijas vārdnīcā. Tie ir nopietni raksti sava laika kontekstā, kuros plaši izmantota tolaik aktuālā zinātniskā literatūra. Manuprāt, autors varētu būt Arveds Švābe vai Teodors Zeids. Toties Tavs maģistra darbs ir plašākais un jaunākais devums, kas tēmas izpētē veikts atjaunotajā Latvijā, turklāt arī profesionāli novērtēts ar Latvijas jauno vēsturnieku vidē prestižo Holandera balvu. Ko tālāk? Mani ieinteresēja vārdnīcā minētās vārdu grupas „krogs” un „dzirnavas”. Starp citu, Prūsijā tiesības turēt gan krogus, gan dzirnavas bija tikai vāciešiem. Vajadzētu noskaidrot - kāpēc?