Absolventu pieredzes stāsti

Vācu filoloģijas maģistre Signe Viška raksta un tulko prozu, tostarp bērnu un jauniešu literatūru. Viņas bilžu grāmata ar Elīnas Brasliņas ilustrācijām “Kate, kas  gribēja kļūt par vectēvu” priecē ne tikai latviešu mazos lasītājus, bet drīz tiks izdota arī vācu, čehu, franču un korejiešu valodā. Radio NABA klausītāji Signi pazīst kā literatūras raidījuma “Bron-hīts” vadītāju, bet pamatdarbs Signei šobrīd ir Rīgas Riharda Vāgnera biedrībā. Signe studējusi LU HZF vācu filoloģiju, 2019. iegūstot bakalaura, bet 2022. gada jūnijā ar izcilību iegūstot arī maģistra grādu. Kāpēc izvēlēta tieši vācu filoloģija un ko tas devis, stāsta Signe pati.

 Vācu valoda manā dzīvē ir kopš bērnības. Pēc vidusskolas iestājos LU Humanitāro zinātņu fakultātē toreizējā Vācu filoloģijas bakalaura studiju programmā, jo bija vēlme padziļināt savas zināšanas un valodas izjūtu papildināt ar spēcīgu teorētisko bāzi. Studiju laikā mani visvairāk uzrunāja literatūrzinātnes kursi, kas palīdzēja vēl vairāk pavērt durvis uz plašo vācu literatūras pasauli. Bakalaura laikā ERASMUS+ studiju mobilitātes ietvaros aizbraucu uz Freiburgas Alberta Ludviga universitāti Vācijā – tur man bija iespēja iesaistīties  radošās rakstniecības meistarklasē “Nocthene”, kur es gan izaicināju sevi (jo varēju iemēģināt roku literāru darbu rakstīšanā vācu, nevis dzimtajā valodā), gan pārliecinājos par savām spējām un ļāvos izaugsmei.

Gan pirms, gan pēc atgriešanās no apmaiņas semestra Vācijā, es aktīvi darbojos LU HZF Studentu pašpārvaldē, piedalījos vairāku ar literatūru saistītu pasākumu veidošanā (Akustiskie dzejas un prozas vakari), strādāju literatūras portālā Ubi Sunt un vēl, un vēl... Kopumā zināšanas, kuras es ieguvu studiju laikā, un cilvēki, kurus sastapu fakultātē un Universitātē vispār, veicināja vairākas sagadīšanās, kas palīdzēja augt profesionāli – tas ir darbs Radio NABA, bērnu literatūras tulkošana no vācu valodas, un arī manas pirmās grāmatas “Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu” (izdevniecība “Liels un mazs” 2021) nonākšana pie lasītājiem.

Pēc bakalaura grāda iegūšanas studijas maģistrantūrā šķita pilnīgi loģisks lēmums. Vācu filoloģijas maģistra studijas sniedza iespēju vēl vairāk padziļināt bakalaura studijās gūtās zināšanas un prasmes. Sevišķi novērtēju arī to, ka bija iespēja (nu labi – prasība –, jo tas pieder pie obligātās daļas) turpināt apgūt zviedru valodu. Ļoti nopriecājos par to, ka varēju izvēlēties apgūt dažus kursus no citām studiju programmām, tā es arī nonācu līdz bērnu un jauniešu literatūras kursam no Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas, kas pamudināja rakstīt maģistra darbu tieši par bērnu un jauniešu literatūru. Un, šķiet, ka šajā lauciņā arī uzkavēšos, esmu sapratusi, ka tā ir mana lieta.

Ģermānistikas nodaļa ir neliela, vācu filoloģijas studentu parasti nav daudz, bet tas, manuprāt, nav trūkums, gluži pretēji. Pasniedzēji atbalsta visdažādākās pētnieciskās intereses, allaž palīdz ar grāmatām un padomiem un informē par tālākām izaugsmes iespējām – par kursiem Vācijā, apmaiņas programmām, pasākumiem, semināriem, prakses vietām. Man radās sajūta, ka (sevišķi maģistra programmā) tevi uztver nevis kā studentu, bet kā nozares kolēģi, kura skatījums un prasmes ir vērtīgs un vērā ņemams pienesums.

Par savu studiju pieredzi un karjeras ceļu stāsta LU HZF Angļu filoloģijas bakalaura studiju programmas absolvente, šobrīd uzņēmuma “Digital Drive” dibinātāja un vadītāja, satura mārketinga eksperte Kate Kaulakalna.

Studēt angļu filoloģiju bija viens no labākajiem dzīves lēmumiem. Tas var izklausīties nedaudz klišejiski, taču tas ir patiesi. Jāsaka gan, to pilnvērtīgi novērtēt spēju tikai tagad. Tomēr, skatoties uz manas dzīves laika līniju, top redzams, kā studijas valodniecībā ir bagātinājušas ne tikai manas profesionālās spējas, bet arī manu izpratni par pasauli.

Nav šaubu, ka angļu ir viena no dominējošām valodām, kuras prasmes ir vienmēr noderīgas un vienmēr pieprasītas darba tirgū. Jau studiju vidū sāku darboties ar sociālo mediju satura veidošanu, tekstu rediģēšanu un tulkošanu, bet mans lielais karjeras solis bija pēdējā studiju gadā sākt darbu reklāmas aģentūrā. Noteikti prātīgāk būtu bijis darboties pusslodzē, bet tā patiesi bija neaizvietojama pieredze. Tajā īpaši noderēja spējas, kuras trenējām studijās, izkopjot vārdu krājumu, nopulējot izrunas nianses un orientējoties pat visai sarežģītās gramatikas situācijās. Pat, ja man iepriekš nebija pārliecinošas pieredzes reklāmtekstu izveidē jeb copywriting, es jutos gana zinoša, lai veidotu tekstus sociālo mediju ierakstiem un reklāmas kampaņām ietekmīgiem latviešu un ārzemju zīmoliem. Arī prezentāciju konkursos, kuru veiksme balstās uz spēju pārliecināt par komandas kompetenci un idejām, lieti noderēja spīdoša angļu valoda, ko ieguvām studijās. Esmu saņēmusi vairākus komplimentus par savām valodas prasmēm no kolēģiem un klientiem un vienreiz izdevās pat izmantot savas franču valodas zināšanas, prezentējot kampaņu Francijas institūtam Latvijā. Tas bija jauks izaicinājums – pārvarēt savu kūtrumu, un, protams, tas arī strādāja kā neliels pārdošanas triks.

Manuprāt, visvērtīgākā prasme, ko izkopu angļu filoloģijā, bija izpratne par valodas spēku. Ieraudzīt, atpazīt un izmantot dažādus izteiksmes līdzekļus, lai mērķtiecīgi nodotu vēstījumu – tā ir tā burvestība, kas padara tekstu lielisku. Tas ir konceptuāli izmainījis manu domāšanu par valodu, neatkarīgi no tā, vai teksts ir angļu, franču vai latviešu valodā. Cik zinu, ko tādu nemāca nevienā mārketinga studiju programmā vai kursos. Tieši tāpēc esmu pārliecināta, ka par labākajiem tekstveides speciālistiem reklāmas nozarē var kļūt tieši filologi.

Mans ceļš no satura mārketinga sociālo tīklu kampaņām ir izaudzis par stratēģisku e-komerciju ar satura palīdzību. Jau ceturto gadu kopā ar manu kolēģi Kristiānu darbojamies zem vārda Digital Drive. Interesanti, ka Kristiāns ir ne tikai azartisks uzņēmējs, bet arī HZF absolvents, pabeidzis Moderno valodu un biznesa studijas. Mūsu katra prasmes veiksmīgi papildina cita citu. Digital Drive mēs izveidojām, lai palīdzētu Latvijas mazajiem biznesiem un uzņēmējiem sistemātiski audzēt savus ienākumus digitālajā vidē. Darbojamies kā aģentūra, veidojot mājaslapu dizainu, tekstus un mārketinga kampaņas Latvijas mērogā un ārzemēs. Papildus tam mūsu pieredzi un ieteikumus piedāvājam arī apmācību kursos, lai ikvienam būtu iespēja uzsākt vai uzlabot savu uzņēmējdarbību. Mani priecē doma, ka varu izmantot savas zināšanas, lai attīstītos vērtīgas un patiesi oriģinālas idejas, kas dzimst no uzņēmēju degsmes.

Apgūstot padziļinātāk e-komercijas mehāniku, nācās secināt, ka ar digitālā mārketinga zināšanām vien nepietiek, lai izdotos par kaut ko pārliecināt un galu galā arī pārdot. Visa pamatā vienmēr ir mērķauditorijai saistošs un galvenokārt noderīgs saturs, un, manuprāt, neviens attēls nespēs aizstāt to, ko spēj panākt vārds. Tieši tāpēc vērtīgs saturs un izkopta valoda ir mūsu uzņēmuma stūrakmeņi, un, lasot sirsnīgās klientu atsauksmes, jūtu, ka tas arī tiek novērtēts.

Nupat esmu uzsākusi jaunu posmu savā dzīvē un šobrīd smeļos jaunas zināšanas, studējot psiholoģiju Latvijas Universitātē. Mani vienmēr ir interesējis cilvēka prāts un mentālā veselība, bet, neatkarīgi no tā, kā ievirzīsies mans karjeras ceļš, es zinu, ka itin visās jomās valoda būs mans spēcīgākais instruments. Tik bieži arī savā brīvajā laikā es domāju par valodu un vārdiem, to spēku, skaistumu un dziļumu. Varu galvot, ka studijas anglistikā mani ir ļoti izmainījušas.

Manā dzīvē gan jau parādīsies arvien jaunas aizraušanās, bet, šķiet, nekas nevar būt vēl zīmīgāks par faktu, ka mans akadēmiskais ceļš sākās ar filoloģiju. No latīņu philologia viena no šī vārda izcelsmes nozīmēm ir īpaši vienkārša un skaista – tā ir mīlestība mācīties.

Par to, ko apgūst Somugru studijās un kur to izmantot, stāsta Somugru studiju programmas absolvente Anna Freiberga.

Interese par Somijas un Igaunijas kultūru un tradīcijām mani saistījusi jau kopš bērnībās, kad iepazinos ar Eliasa Lenrūta sastādīto eposu “Kalevala”, vēlāk arī igauņu “Kalevipoegu”, un atklāju sev mazu daļu no somugru tautu folkloras pasaules. “Somugriskais” pamazām kļuva par manu sirdslietu, un kādā brīdī sapratu, ka kultūru varbūt patiesi nevar tā izzināt, ja nesaproti to unikālo domāšanas veidu, kāds atklājas caur valodu, tāpēc nolēmu pievērsties padziļinātai somu un igauņu valodu apguvei, kādu nevar saņemt parastos valodas kursos.

Šādu iespēju atradu LU Humanitāro zinātņu fakultātē un ar lielu prieku secināju, ka izraudzītā studiju programma piedāvā ne tikai abu valodu gramatikas un sarunvalodas apguvi, bet arī iepazīstina ar vēsturi, tulkošanas pamatiem, tradīcijām. Prieku sagādāja arī iespēja iepazīt  līvu valodu un tradīcijas, satikt Somijas, Igaunijas un līvu tautas kultūras pārstāvjus, iepazīt viņu pieredzi, un galu galā aizvien vairāk sāku aizrauties ar literatūru.

Atceros savu sākotnējo pārsteigumu par to, ka programmā bija salīdzinoši maz studentu, jo šķita, ka interese par somu un igauņu valodām ir daudz lielāka, tomēr ātri sapratu nelielas programmas priekšrocības – kursa saliedētība un iespēja individuāli strādāt ar pasniedzēju studiju procesā ir papildu atbalsts un motivācija.

Jau studiju laikā radās iespējas izmantot valodas zināšanas, veicot rakstiskus tulkojumus no abām valodām, bet pēc studiju beigšanas izdevās atrast arī ar valodām saistītu darbu, kur iegūtās zināšanas varēju izmantot sadarbojoties ar Somijas biznesa partneriem un klientiem gan IT jomā, gan loģistikā. Ar prieku secināju, ka somu un igauņu valodas zinātāji darbā tirgū tiek pozitīvi novērtēti, un iespējas veidot karjeru ir plašas ikvienam, kurš gatavs pilnveidoties.

Tā kā akadēmiskajā vidē esmu teju uzaugusi, tad, rakstot bakalaura darbu, sapratu, ka LU HZF viss vēl nav paveikts un iegūtās zināšanas ir attīstāmas un nododamas tālāk, tāpēc nolēmu iestāties Baltu filoloģijas maģistra studiju programmā, ko vēl vairāk iedvesmoja Somugru studiju programmā satikto kursabiedru un pasniedzēju atbalsts. Arī šobrīd turpinu studēt – nu jau LU HZF doktora programmā “Valodu un kultūru studijas”, un varu atklāt, ka aizvien esmu saistīta ar somugru pasauli – manā pētniecības lokā ir 20. gadsimta igauņu un latviešu literatūra.

Ieva Fībiga ir Klasiskās filoloģijas studiju programmas absolvente, izejot cauri visiem trijiem studiju līmeņiem: bakalaura grāds 2010. gadā, maģistra grāds 2012. gadā, doktora grāds valodniecībā (klasiskā filoloģija) 2021. gadā.

Patlaban Ieva ir medicīniskās un farmaceitiskās latīņu valodas docētāja Rīgas Stradiņa universitātē. Savukārt Ievas pētnieciskās intereses un doktora disertācija saistās ar otru klasisko valodu – sengrieķu. Tomēr medicīnas joma spēlējusi galveno lomu arī šeit, jo tika pētīti un analizēti seno grieķu mediķu teksti, valodas dzīve un terminu veidošanās tajos. Skaidrs, ka nācās sapludināt zināšanas trīs aspektos: sengrieķu valoda, terminoloģija un medicīna (cilvēka ķermenis, fizioloģija).

Pati Ieva uzskata, ka viņas personīgais sasniegums ir pirmais šķirklis, ko bija uzrakstījusi Latvijas Nacionālajai enciklopēdijai, jo statistika rāda, ka tas ir viens no lasītākajiem. Bet vispār – droši var teikt, ka antīkās kultūras un klasisko valodu zināšanas ļāvušas Ievai būt autorei vairāk nekā 60 šķirkļiem par rētoriskajām figūrām un tropiem, antīko medicīnu, mitoloģiju Latvijas Nacionālajā enciklopēdijā.

Par to, ko devušas studijas, Ieva saka: “HZF studijas devušas Grieķijas un grieķu valodas mīlestību, uz kuras veidojušās gan manas profesionālās, gan personīgās intereses. Studijas devušas arī spēju spriest, analizēt un ieraudzīt kopainu, turklāt iegūtā izglītība iemācījusi strādāt patstāvīgi un sistemātiski, kas, šķiet, ir galvenais augstākās izglītības uzdevums – sagatavot neatkarīgu nozares speciālistu.”

Ieva atbild, ka no apgūtajām prasmēs visvairāk ir noderējusi prasme strādāt ar klasiskajām valodām – grieķu un latīņu un prasme rakstīt. Ieva arī smaidot piebilst: “Lai gan šķiet, ka prasme rakstīt tiek apgūta skolā un ka to var ikviens, te jāatceras, ka prasme rakstīt nav tas pats, kas prasme runāt. Tās ir divas dažādas lietas. Mēs nevaram saukt ikvienu, kurš spēj runāt un uzrakstīt ziņu “mesendžerī”, par filologu, tāpat kā mēs nevaram saukt ikvienu, kurš spēj saskaitīt naudu, par matemātiķi.”

Tagadējiem un topošajiem studentiem, kas vēl domā par savu karjeras ceļu, Ieva Fībiga iesaka: “Filoloģijas studijas sniedz pamatu, uz kura vēlāk var veidot visdažādākos karjeras ceļus, bet šis pamats pašam ir jāpaņem, proti, ja attieksme pret studijām ir nopietna un atbildīga, tad arī studējošais un vēlāk absolvents ir ieguvējs, un otrādi.”

Tātad: mērķtiecīgi un apzinīgi jāstudē.

Dagnija Sedleniece ir Angļu filoloģijas bakalaura studiju programmas Angļu-skandināvu (angļu-norvēģu) valodu apakšprogrammas 2020. gada absolvente. Kā veidojies viņas karjeras ceļš, stāsta viņa pati.

Jau studiju laikā sāku strādāt kā klientu apkalpošanas speciāliste Norwegian Airlines projektā, izmantojot LU apgūto norvēģu valodu. Galvenā prasība šī darba iegūšanai bija norvēģu valodas prasmes,  un, lietojot valodu ikdienā darba vajadzībām, tā manāmi un ātrā laikā uzlabojās. Komunicējot ar zviedru un dāņu klientiem, iemācījos saprast arī šīs valodas. 

Vēlāk nomainīt darbu uz informācijas tehnoloģiju (IT) sistēmu administratora amatu nebija grūts lēmums, jo zināju, ka nepieciešamās apmācības IT nodrošinās uzņēmums, un valodu zināšanām atkal bija liela nozīme šī darba iegūšanā. Pieminēšanas vērts ir tas, ka starptautiskajās kompānijās iekšējā uzņēmuma valoda ir angļu. Biju domājusi, ka vidējais angļu valodas zināšanu līmenis Latvijā ir gana augsts, bet tā gluži nebija, un tas man palīdzēja izcelties uz citu fona. Uzņēmums Circle K Biznesa Centrs bija lieliska darbavieta, kurā strādāju kā vecākā sistēmu administratore un vēlāk nomainīju darbības sfēru uz pasākumu organizēšanas speciālistes amatu. Arī šajā gadījumā amatu palīdzēja iegūt norvēģu valodas zināšanas, kā arī angļu valodas rakstiskās, runas un komunikācijas prasmes. Starp citu, šis uzņēmums piedāvā karjeras iespējas arī studentiem ar zviedru valodas zināšanām.

Šobrīd esmu vecākā projektu vadītāja kompānijā TietoEvry, un mani galvenie darba uzdevumi ir klientu ieviešanas projektu vadīšana, kā arī klientu un ieinteresēto pušu gaidu pārvaldīšana.

Karjeras pakāpieni, kas minēti iepriekš, bija iespējami, pateicoties norvēģu valodai, kas atvēra durvis uz dažādām amatu pozīcijām un kompensēja sākotnēji trūkstošo darba pieredzi. 

Ar prieku esmu arī piedalījusies LU HZF aktivitātēs kā absolvente, daloties ar prakses un karjeras iespējām uzņēmumā, kurā es strādāju. Ja interesē, kā vari izmantot savas skandināvu valodu zināšanas darba tirgū, mans e-pasts: dagnija.sedleniece@tietoevry.com

Līga Romāne-Kalniņa ir LU HZF Anglistikas maģistra studiju programmas absolvente, veiksmīgi pabeigusi arī doktorantūru un šobrīd ir zinātniskā doktora grāda pretendente valodniecībā. Līga strādā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, ir vecākā eksperte Reģionālo un informācijas un komunikācijas tehnoloģiju investīciju nodaļā.

Līga savā līdzšinējā profesionālajā karjerā uzkrājusi pieredzi darbā ne tikai ar valodas jautājumiem, bet arī ar finansēm, inovācijām un investīcijām. Paralēli pamatdarbam (rakstot Ministru kabineta noteikumus, pirms tam vērtējot zinātnisko inovāciju projektus un piešķirot Eiropas Savienības finansējumu zinātnes komercializācijas projektiem), viņa strādā arī kā vieslektore Latvijas Universitātē un regulāri piedalās zinātniskās konferencēs.

Aicinājām Līgu uz sarunu, lai dalītos savā pieredzē par līdzšinējo karjeras ceļu.

Kā vērtējat iegūto izglītību LU Humanitāro zinātņu fakultātē?

Iegūto izglītību vērtēju atzinīgi, jo paralēli visiem apgūtajiem kursiem studiju laikā gan tieši, gan netieši esmu iemācījusies neskaitāmas papildu prasmes, kas ikdienas darbā ne vien noder, bet arī sniedz daudzas priekšrocības (arī attiecībā un salīdzinājumā ar konkurentiem darba tirgū), piemēram, spēja pielāgoties mainīgiem apstākļiem un ātri pārslēgties no viena veida darba uz citu, spēja un vēlme nepārtraukti mācīties, publiskās runas un prezentāciju sagatavošanas prasmes, liela atbildības izjūta pret savu darbu, prasme orientēties un strādāt ar apjomīgu informācijas daudzumu, apkopot, prezentēt un argumentēt savu viedokli, balstoties uzticamos (zinātniski balstītos) avotos. Par tiešo un arī netiešo ietekmi visvairāk varu pateikties kompetentajam LU HZF akadēmiskajam personālam.

Vai pēc programmas absolvēšanas bija viegli atrast darbu iecerētajā jomā?

Jāsaka, ka darbu konkrētajā nozarē nemeklēju, tas bieži tiek piedāvāts. Tā kā vienmēr interesējusi iespēja strādāt valsts un cilvēku labā un sniegt pozitīvu pienesumu sabiedrībai, tad meklēju darbu valsts sektorā, kas būtu saistīts ar zinātni, tehnoloģijām un inovācijām, kur Latvijai, diemžēl vai par laimi, vēl ir kur augt, kas, nenoliedzami, nozīmē, ka ir iespēja ne vien palīdzēt šajā procesā, bet arī augt un mācīties līdzi – paplašināt zināšanas un prasmes dažādās jomās, kur valodai (vārda šaurākā un plašākā izpratnē) ir svarīga loma.  

Kādas studijās iegūtās prasmes un zināšanas visvairāk ir noderējušas profesionālajā karjerā?

Publiskā runa, prezentācijas prasmes, argumentācijas prasmes, informācijas apstrādes prasmes (tostarp korpusa rīku lietojuma, teksta veidošanas un redakcijas prasmes), kritiskās domāšanas (analīzes) prasmes, komunikācijas prasmes, valodas prasmes (tostarp izrunas prasmes), entuziasms un motivācija nepārtraukti mācīties, kas, es uzskatu, ir lielā mērā akadēmiskā personāla devums.  

Ko ieteiktu HZF studentiem un topošajiem studentiem, kas vēl domā par savu karjeras ceļu?

Izkopiet prasmi un vēlmi mācīties – akadēmisko un profesionālo ziņkāri.  Šodien viss mainās ļoti ātri, un tas, ko zinājām vakar, šodien var vairs nebūt taisnība, tas ko pratām vakar, šodien var vairs nebūt vajadzīgs – spēja nepārtraukti mācīties ir tā prasme, kas tiek un tiks vērtēta augstāk par daudzām citām prasmēm. Mācieties iedvesmoties un iedvesmot otru –  darīt, strādāt, mācīties un mācīt. Mācieties valodas – tās atver acis un prātu dažādajai pasaulei un tās neierobežotajām iespējām.

Laine Lāce ir LU HZF profesionālās maģistra studiju programmas “Rakstiskā tulkošana” 2021. gada absolvente, šobrīd tulkošanas uzņēmuma “Nordtext” jaunākā partneru vadītāja.

Savus HZF pavadītos gadus vērtēju kā ļoti pozitīvus un interesantus. Studijās pilnveidoju prasmi plānot savu laiku un darbus, publiski uzstāties. Iegūtā izglītība ir praktiska un zināšanas ir plaši izmantojamas. Studijas bija daudzveidīgas, jo pievērsāmies dažādiem tekstiem, kā arī komunicējām ar vairākiem jomas profesionāļiem. Arī pasniedzēji ikdienā dalījās ar savām tulkošanas pieredzēm, kas ļoti palīdzēja izprast tulkošanas nozari kopumā. Studijās iegūtās praktiskās zināšanas darbā ar tulkošanas rīkiem ir īpaši noderīgas ikdienā. Studiju laikā veicu praksi tulkošanas uzņēmumā “Nordtext”, kur man ļoti iepatikās, un pēc prakses beigām saņēmu darba piedāvājumu darboties kā ārštata tulkotāja. Pirms pāris mēnešiem sāku darboties “Nordtext” kā jaunākā partneru vadītāja. Iepriekšējā pieredze kā tulkotājai šobrīd ir ļoti noderīga, jo izprotu gan tulkotāja, gan tulkošanas uzņēmuma darbinieka lomu. Ir vieglāk komunicēt ar tulkotājiem, jo pati esmu bijusi viņu vietā. Topošajiem HZF studentiem novēlu nebaidīties no izaicinājumiem, jo šīs studijas daudz ko piedāvā, bet prasa arī lielu atdevi no studenta. Ieguldītais darbs noteikti atmaksājas!

Laines un viņas kursabiedreņu pārdomas pēc programmas absolvēšanas 2021.gada vasarā lasiet HZF mājaslapā.

Zane Grudule 2021. gadā beigusi Baltu filoloģijas maģistra studiju programmu (folkloristikas apakšprogrammu), bet 2019. gadā Baltu filoloģijas bakalaura studiju programmu. Uzreiz pēc bakalaura studijām Zane sāka strādāt Memoriālo muzeju apvienībā par sabiedrisko attiecību speciālisti.

Ģimenē jau vairākus gadus smejamies, ka maģistra grādu baltu filoloģijā jau vienreiz esmu ieguvusi, kursus jau noklausījusies un darbu aizstāvējusi. Tik diploma kā nav, tā nav. Tas tāpēc, ka 1997. gada februāra beigās mana mamma aizstāvēja savu maģistra darbu baltu filoloģijā, bet marta pirmajā dienā pasaulē nācu es. Nu pēc 24 gadu ilgas gaidīšanas beidzot arī es saņemšu savu maģistra diplomu – šoreiz gan par pašas paveikto un pieveikto.

Pirmo reizi LU Humanitāro zinātņu fakultātē biju 8. klasē. Toreiz, kad pēc olimpiādes apbalvošanas līdz ar citiem astoto un devīto klašu skolēniem ēdām kliņģeri fakultātes pagalmā, mammai teicu, ka šeit jau nu noteikti vēl atgriezīšos. Kopš tās reizes mielošanās ar kliņģeri fakultātes dārzā vai foajē kļuva gandrīz par ikgadēju tradīciju, līdz beidzot durvis vēru jau kā Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas bakalaura studiju programmas studente.

Pirmajā bakalaura studiju semestrī starp nebeidzamiem “ievadiem” dažādās zinātnēs: literatūrzinātnē, valodniecībā, antīkajā literatūrā, filozofijā un vēl vairākās filoloģijas un kultūras vēstures jomās, izcēlās folkloras kurss. Man bija pamatīgs pārsteigums, cik ļoti tas atšķīrās no visa, kas par folkloru mācīts līdz šim: gadskārtu ieražu aplis un pasaku iedalījums, šķiet, ir zināms jebkuram vidusskolēnam un neizraisa īpašas emocijas: kas nu ir jāmācās, tas ir. Bet jau šajā pirmajā semestrī atklājās, ka folklora un tās pētīšana ir pavisam dzīva un ar mūsdienu aktualitātēm sasaistāma: sākot ar reklāmām un interneta mēmēm, līdz pat hokejistu formām, spēļu kārtīm un pat politiķu atrašanās vietai oficiālajās fotogrāfijās. Tā nu folkloristika kļuva par manu sirdslietu un padziļināto studiju nozari turpmākos piecus gadus.

Kā viena no saistošākajām lietām studijās man noteikti prātā paliks tradicionālās kultūras un mutvārdu vēstures vasaras ekspedīcijas prof. Janīnas Kursītes vadībā.  Šķiet, ka lauka prakšu dēļ vien ir vērts studēt folkloristiku. Man laimējies divus gadus būt Preiļu un Līvānu novadu ekspedīcijās, kur esam uzklausījuši neskaitāmi daudz dzīvesstāstu, dziedājuši, runājuši un smējušies kopā ar vietējiem, baudījuši maģiskus pirts rituālus, kopā ar profesoru Valdi Muktupāvelu un citiem studentiem pārpeldējuši Dubnu un tālāk devušies pāri dadžu pļavai uz Daugavu.

Šķiet, ka manu mīlestību pret ekspedīcijām un folkloristikas studijām vislabāk spēj raksturot vienā no ekspedīcijām piedzīvotais. Kad koncerts kopā ar apkārtnes folkloras kopām un ansambļiem jau bija noslēdzies un Saunas pamatskolas zālītē vairs bija palikusi tikai saujiņa vietējo un studentu, mēs visi turpinājām dziedāt: saucēja iesāka pirmo rindiņu, un pārējie, atkārtodami dzirdētos vārdus, pamazām pievienojās daudzbalsībā, klausoties cits citā, pielāgojoties un tomēr pāri visam dzirdot saucējas balsi. Šī arī ir folkloras ekspedīciju būtība, pats kodols – dzirdēt teicēja dziedāto dziesmu, uzklausīt stāstu, lai pēc tam visi kopā to atkārtotu nu jau daudz skanīgāk, bagātīgāk un plašāk.

Lai gan padziļināti mācījos folkloristiku, studijas man sniegušas arī labas zināšanas valodniecībā, literatūrzinātnē, arī teātra zinātnē un digitālajās humanitārajās zinātnēs.

Studijas baltu filoloģijā nav tikai darbs auditorijās, referātu rakstīšana un nemitīga grāmatu lasīšana (kas tiešām ir daudz, ko tur liegties, nav vērts). Par ekspedīcijās piedzīvoto esmu stāstījusi gan studentu, gan arī ekspedīcijas noslēguma konferencēs, rakstījusi par to literatūras un kritikas portālam Ubi sunt.

Vācot materiālus bakalaura darbam, pati devos vairākās ekspedīcijās, meklējot Latgales godu saimnieces. Un atradu ne tikai brīnišķīgi sirsnīgas saimnieces un viņu stāstus, bet ieguvu arī lieliskus draugus un pārliecību, ka šādas satikšanās un pētījumi ir noderīgi ne tikai pašam pētniekam, bet arī stāstniekam – tā ir kā pašapliecināšanās, apstiprinājums sev pašam, ka tas, ko daru, ir mans īstais ceļš, tā ir mana bagātība. No malas jau vieglāk redzēt to skaisto un vērtīgo, kas pašam cilvēkam ikdienas rutīnā ir paslīdējis garām.

Bakalaura studiju laikā, pateicoties asoc. prof. Edmunda Trumpas lieliskajām pierunāšanas spējām un draudzīgajiem iedrošinājumiem, semestri pavadīju Kauņas Vītauta Dižā universitātē. Tā bija lieliska pieredze ne tikai lietuviešu valodas prasmju uzlabošanai, bet arī kultūras un vēstures iepazīšanai, kas ir līdzējis ne tikai lietuviešu valodas lekcijās, atgriežoties atpakaļ Latvijā, bet arī strādājot pašreizējā darbavietā –  Memoriālo muzeju apvienībā, kur nokļuvu uzreiz pēc pamatstudijām.

Pēc bakalauru pabeigšanas folkloristikas studijas Baltu filoloģijas maģistra studiju programmā šķita loģisks turpinājums.

Lielākā daļa maģistrantūras gan pavadīta pandēmijas ēnā: attālinātās lekcijas, patstāvīga materiālu apgūšana, neveikls klusums Ms Teams platformā tiešsaistēs, kad pasniedzēji uzdod jautājumus, bet nevienam no studentiem nav atbildes. Un tomēr, studējot attālinātā režīmā un tiekoties vien caur ekrāniem, spējām gan apgūt jauno vielu (turklāt pat visai veiksmīgi!), gan diskutēt par latgaliešu rakstu valodas problēmām ap desmitiem piektdienas vakarā, gan arī uzdziedāt lekciju noslēgumos.

Maģistra studijas ir sniegušas daudz koncentrētākas zināšanas un skatu uz dažādām ne tikai folkloras, bet arī literatūras un valodniecības jomām un tēmām. Rediģējot tekstus, lieliski noder stilistikas un literārās rediģēšanas kursā apgūtais, izprast ne tikai 20. gadsimta notikumus, bet arī palūkoties no cita skatupunkta uz dažu Latvijas politiķu runām palīdz totalitārisma literatūras un valodas kursā apgūtais, savukārt padziļinātie folkloras kursi ļāvuši iepazīt tuvāk latviešu folkloras pētniekus (turklāt ne tikai caur grāmatām, bet ar mūsdienu pētniekiem tiekoties arī klātienē!), saskatīt un analizēt mītisko gan dažādos folkloras tekstos, tradīcijās un kultūrtelpās, gan literatūrā un mākslā un palūkoties uz folklorismu ne tikai Latvijā, bet arī kaimiņvalstīs. Tas viss ir radījis pārliecību, ka folklora nav tikai kaut kas sens, dainu sējumā iesiets un skapja atvilktnē ielikts – nē, folklora, literatūra un valoda ir dzīva, viss mainās laikam līdzi, padarot to par nepārtrauktu pētniecības avotu.

Man ir ļoti laimējies, ka studiju gados iegūtās zināšanas nav palikušas tikai ierakstītas pierakstu kladēs, iemācītas un aizmirstas, jo, strādājot Memoriālo muzeju apvienībā, esmu izmantojusi ne tikai stilistikā un interpunkcijā vai tikai kāda perioda latviešu un pasaules literatūras vēsturē iegūtās zināšanas – nē, man tiešām ir noderējis viss, sākot ar F. Sosīra valodas un runas nošķīruma teorijām un latviešu rakstnieku grupām 20. gadsimta 30. gados, līdz pat Donelaiša “Gadalaikiem” un Krišjāņa Barona stāstu publicējumiem. Tā ir brīnišķīga sajūta, ka studijās iegūtās zināšanas un aizsāktā pētniecības joma, par kuru itin bieži ir nācies dzirdēt – “Nu, tas jau tik sirdij, ar šo maizi nenopelnīsi!” vai arī “Kas tad nu būsi, garderobiste bibliotēkā?” –  rod turpinājumu un praktisku izmantojumu ikdienas darbā. Citējot Janīnu Kursīti intervijā portālam Ubi Sunt: “Tā ir cūkas laime, pētīt un rakstīt to, kas pašai patīk!” Es varu tikai piekrist  šim profesores teicienam.

Šķiet, ka vidusskolas vēstures skolotājs teica, ka izcilam vadītājam ir jāpiemīt humanitārajai izglītībai. Ja eksaktās zinības apguvis cilvēks redz tikai to, ka viens karaspēks ir lielāks par otru, tātad lielākais, matemātiski rēķinot, uzvarēs, tad cilvēks ar humanitāro izglītību atradīs veidu, kā to izdarīt “cilvēcīgāk” – meklēs un saskatīs dažādus risinājumus, kas novedīs pie daudz veiksmīgāka iznākuma. Līdzās zināšanām latviešu literatūrā, valodniecībā un folkloristikā baltu filoloģijas studijas man ir iemācījušas domāt: interpretēt, pētīt un saskatīt, ka vienas pareizās atbildes nekad nav, jo arī komati, kā izrādās, itin bieži ir fakultatīvi.

Dace Marauska ir Vācu filoloģijas bakalaura studiju programmas 2011. gada absolvente, pirms tam beigusi arī latviešu filologus bakalaura un maģistra līmenī.  

Iestājos ģermānistos klātienē, dienas nodaļā pēc “apbružāšanās” Gētes institūtā, kur mācījos vācu valodu. Tā ir mana trešā svešvaloda – pēc krievu un angļu. Mana pirmā augstākā izglītība ir latviešu filologs. Kopš 2004. gada strādāju SIA “Tilde” Lokalizācijas nodaļā par tehnisko tekstu valodas redaktori, taču mani vilināja tulkošana. Vācu filoloģijas studijas uzsākot, man jau bija krietni pāri 30, strādāju, pelnīju. Teikšu, kā ir, – bija smagi. Slodze – milzīga. Pa dienu biju lekcijās, pa vakariem un naktīm strādāju un mācījos. Bakalaura darbu rakstīju paralēli savam algotajam darbam – jau šķita, ka ar pēdējiem spēkiem. Toties, kāds gandarījums pēc studiju pabeigšanas! Pēc vācu filoloģijas studijām no valodas redaktoriem uzņēmumā pārgāju uz tulkotājiem, ko arī biju plānojusi. Esmu štata darbiniece ar konkrētu pilnas slodzes darba laiku. Man patīk tulkot, turklāt šo darbu varu veikt attālināti, tāpēc pandēmija manu darba dzīvi praktiski neietekmēja. Uzņēmums atrodas Rīgā, bet es jau vairāk nekā četrus gadus dzīvoju Cēsīs un strādāju no mājām.

Lai gan tulkošanas tirgū vācu valoda nav tik pieprasīta kā angļu, tomēr vācu valodas zinātājiem darba netrūkst. Ja zina gan angļu, gan vācu valodu un ir laba latviešu valoda, tad atrast tulkotāja darbu nav problēmu.

Vai nožēloju smago studiju laiku? Noteikti, nē! Es iepazinu fantastiskus pedagogus, pavēru plašāk savu zināšanu logu, piepildīju sapni par studijām ārvalstīs – Erasmus programmas ietvaros pabiju vienu semestri Zalcburgas universitātē! Studijas vācu filologos deva ievērojami daudz – ne tikai tulkotājas darbu, bet arī vērtīgas zināšanas un pieredzi.

Studijām nobriedušā vecumā ir īpašs smeķis – man jau bija aiz muguras bakalaura un maģistra studijas latviešu filologos, tāpēc zināju, ko sagaidīt, un arī bija labāka izpratne par dažiem jautājumiem. Bija lekcijas, kurās pilnīgi kaifoju! Man patīk mācīties, taču uzskatu, ka ir ļoti svarīgi, lai pedagogam pašam patiktu tas, ko viņš māca, un to es izjutu ik dienas.

Literatūrzinātniece un literatūrkritiķe Bārbala Simsone absolvējusi šo fakultāti, kad tā saucās Moderno valodu fakultāte*. Bārbala studējusi visos fakultātes studiju līmeņos. 2000. gadā viņa absolvēja Angļu filoloģijas studiju programmu, iegūstot bakalaura grādu angļu valodas valodniecībā, 2002. gadā ieguva arī maģistra grādu angļu valodas filoloģijas nozarē, bet 2007. gadā, aizstāvot disertāciju „Mītiskā paradigma 20. gadsimta angļu fantāzijas prozā”, ieguva filoloģijas doktora grādu. Kopš 2007. gada strādā izdevniecībā Zvaigzne ABC, kur šobrīd vada Latviešu valodas un literatūras redakciju.

Jau 20 gadus viņa publicē grāmatu apskatus un recenzijas Latvijas kultūras presē. B. Simsone ir vairāk nekā 100 zinātnisku publikāciju un vairāku simtu recenziju autore, regulāri piedalās starptautiskās un Latvijas mēroga zinātniskās konferencēs. Viņas raksti tulkoti angļu, krievu, lietuviešu, vācu valodā. Bārbala sarakstījusi arī divas grāmatas „Iztēles ģeogrāfija” (2010) un „Monstri un metaforas” (2015).

B. Simsonei studiju vispārīgais virziens – humanitārās zinātnes, filoloģija – bijis skaidrs jau vidusskolā, bet nonākšana toreizējā Moderno valodu fakultātē bijusi kā sava veida loterija. Pēc vidusskolas beigšanas viņa stājās uzreiz trijās LU fakultātēs: Filoloģijas un mākslas, Moderno valodu un Pedagoģijas fakultātē, lai mācītos tajā, kurā izrādīsies vislabākie uzņemšanas rezultāti. Tā sanāca, ka labāk bija veicies Moderno valodu fakultātē. Studiju laiku viņa atceras kā lielu pārmaiņu laiku, kad Universitāte no iepriekšējās mācību sistēmas pārgāja uz mūsdienu mācību modeli. Viņa smejot saka: „Mēs bijām unikāla studentu paaudze, kas vismaz pirmos kursus pabeidza tikpat kā bez interneta, visādā ziņā – bez Vikipēdijas un Google.” Daudz laika pavadīja bibliotēkās, lasot, konspektējot un kopējot mācību materiālus. „Arī pasniedzējiem nebija viegli atrast aktuālos materiālus un padarīt tos pieejamus studentiem. Klausījāmies BBC radiopārraides, tās stenografējām, atstāstījām. Tā kā nebija pieejams personiskais dators, pirmos kursa darbus rakstīju uz tēva vecās rakstāmmašīnas. Bija liela pasniedzēju uzticēšanās, arī liels pašpētniecības darbs. Bija liela slodze, atminos, ka pirmajā kursā vienā sesijā bija jākārto pat 13 eksāmenu. Tagad studēšana noteikti ir citāda, bet ne mazāk intensīva un kvalitatīva, zinot, ka pasniedzēju loku papildinājuši mani bijušie talantīgie studiju biedri, ir laba pēctecība, un studiju latiņa joprojām ir augsta,” saka viņa.

Visas angļu filoloģijas studijas notika angļu valodā, izņemot pāris priekšmetu, kurus vadījuši citu fakultāšu pasniedzēji. Noslāņošanās jeb pastiprināta izvēlētās jomas apguve notika maģistra studiju līmenī.

Arī profesionālā karjera B. Simsonei cieši saistīta ar studijām: jau maģistratūrā studējot, bija jāiziet pedagoģiskā prakse, lasot lekcijas un vadot nodarbības jaunāko kursu studentiem. B. Simsone turpināja strādāt fakultātē arī pēc maģistra studiju pabeigšanas. Papildus peļņas avotus varēja rast, veicot tulkošanas darbus vai arī pasniedzot tolaik aktuālās angļu valodas privātstundas uzņēmumu darbiniekiem. Pēc doktora disertācijas aizstāvēšanas dzīves ceļš aizveda uz apgādu Zvaigzne ABC, vispirms sākot strādāt par redaktori angļu valodas mācību grāmatām, mācību līdzekļiem un vārdnīcām. Darbu turpināja Latviešu literatūras redakcijā, kuru vada pašlaik.

Studijas nenoliedzami bijušas noderīgas turpmākajā dzīvē. „Pašsaprotami, ka angļu valoda noder it visur, arī šobrīd profesionālā līmenī – lasot, pētot. Joprojām aktīvi piedalos akadēmiskajā dzīvē, piedalos konferencēs, publicējos. Nevēlos laist vaļā arī šo, zinātnisko ceļu, jo rodas jauni atklājumi, secinājumi, ir nemitīgi jātur roka uz pulsa, jāzina, ko savā jomā var apgūt, izdarīt. Valodas zināšanas noder, arī braucot uz ikgadējām starptautiskām grāmatu izstādēm Frankfurtē, Boloņā un Londonā, arī komunikācijā ar ārzemju izdevējiem, un lasot grāmatas un izvērtējot, kuras varētu izdot latviešu valodā. Tas ir pirmais, redzamākais līmenis. Otrs, ko gribēju uzsvērt: fakultātē ļoti labi iemācīja mācīties. Iespējams, tāpēc, ka studēju laikos, kad nebija priekšā noliktu materiālu, mēs iemācījāmies meklēt un apkopot informāciju, izvērtēt tās ticamību, arī realizēt nebijušas, drosmīgas idejas.”

Par filoloģijas studijām Bārbala saka: „Šajā fakultātē jāstudē, ja ir mīlestība pret humanitāriem priekšmetiem, valodu, literatūru. Neraugoties uz to, vai pēc studiju beigšanas strādāsit par tulku, reaktoru vai iesit zinātnes vai kādā citā virzienā, būs iegūta ļoti laba un kvalitatīva humanitārā izglītība, kas „nosedz” ne tikai šauri specifisku zināšanu loku, bet arī dod plašāku skatījumu uz pasaules kultūru un literatūru, iemāca pašam domāt, analizēt un izvērtēt informāciju. Pašreizējos apstākļos šīs prasmes ir ļoti noderīgas. Brīdī, kad mums apkārt ir liels informācijas jūklis, izfiltrēt to, kas ir patiess un uzticams, nav nemaz tik vienkārši. Es ieteiktu daudz lasīt, un ne tikai ieteicamo vai visvieglāk pieejamo literatūru. Neticēt pirmajam, ko redzat, veidot „dziļurbumus”: meklēt patiesību. Turklāt lasīšana veido ne tikai analītisko domāšanu, bet arī valodas izjūtu, kas ir ļoti būtiska jebkurā profesijā un rada spēju rakstiski precīzi izteikt savu domu.”

*LU Humanitāro zinātņu fakultāte ir izveidota 2010. gadā, apvienojot toreizējo Filoloģijas un mākslas zinātņu fakultāti (agrāk – Filoloģijas fakultāti) un Moderno valodu fakultāti (agrāk – Svešvalodu fakultāti).