9. februārī mūsu fakultātes izremontētajā zālē, kur tagad ir silti, gaiši un mājīgi un nekas neliek atcerēties par agrāko arktisko aukstumu un mironīgi zaļganajām padomju ēras dienasgaismām, notika manas grāmatas ”Uz skatuves un aiz kulisēm” atvēršanas svētki.

Pirmo daļu vadīja mana tuvākā kolēģe Līga Ulberte, kura vispirms vārdu deva mūsu mājas saimniecei dekānei  Ilzei Rūmniecei. Mums ar Līgu bija gandarījums, ka viss izdevās, kā iecerēts: nebija oficiāli svinīgu vai formālu runu. Gan mūsu dekāne, gan LU rektors Mārcis Auziņš, gan apgāda Zinātne vadītāja Ingrīda Segliņa runāja sirsnīgi un asprātīgi, bieži pārpildītajā zālē atskanēja draudzīgi smiekli. Tā kā grāmata bija iznākusi pašās 2011.gada beigās, tad daudzi to bija jau lasījuši un komentēja gan atsevišķas grāmatas vietas, gan tekstu kopumā. Šai ziņā īpaši smalkus uzmanības vārdus jutos saņēmusi no Rīgas Jaunā teātra aktiera Viļa Daudziņa un Latvistikas un baltistikas nodaļas vadītāja Ojāra Lāma. Toties slavenais Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis, kura uzceltajam jaunajam teātrim grāmatā veltīta apjomīga nodaļa, ar savu ierašanās faktu vien pārsteidza ne tikai mani, bet daudzus klātesošos, jo viņš, teiksim tā, ļoti izvēlas, kur parādīties. Daudzi vēlāk ļoti brīnījās par viņa runu, kurā, aizrāvies ar tēmu, ka teātri nespēj saglabāt nekas, pat vislabāk uzrakstītās grāmatas, režisors netieši, bet visai nepārprotami secināja, ka līdz ar to nav nekādas jēgas ne šai, ne arī citām līdzīgām grāmatām. Vakarā man pienāca īsziņa, ka īstenībā viņš neesot gribējis teikt to, ko pateica, un ka vispār labāk, ka mana grāmata ir, nekā –  ja tā nebūtu... Mani ļoti iepriecināja un aizkustināja tas, cik daudzi man agrāk un arī tagad tuvi cilvēki, neraugoties uz auksto laiku, bija ieradušies – tie bija mani studiju biedri, bijušie  pasniedzēji, kolēģi, bijušie un esošie studenti, agrākie darbabiedri no Limbažu vidusskolas, izdevniecības Liesma un LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta. Kā arī, protams, draugi un tuvākie radinieki no Ogres – Nagļu-Zvejnieku-Rostoku ģimenes ar manu īpaši mīļo un jaunāko no draugiem trīsgadīgo Robertu Rostoku. Kad ieraudzīju viņu, sapratu – svētki ir iestājušies. Otro daļu vadīja mani studiju biedri un draugi Ināra Nagle un Viesturs Vecgrāvis. Tā bija iecerēta kā brīva saruna par aizgājušo un tagadējo laiku, grāmatu, kopīgajiem – kā priecīgajiem, tā skumjajiem – kopā piedzīvotajiem notikumiem. Daudzo cilvēciski dziļo uzstāšanos vidū, kas pacilātajai noskaņai piešķīra arī it dramatiskas notis, jo atgādināja  eksistences neviennozīmību, blakus Pēterim Krilovam, Līvijai Volkovai, Pēterim Blūmam jo īpaši izcēlās Gunārs Bībers. Viņa uzruna bija asprātīga un arī  dziļi dramatiska. Būdams mans skolotājs kā tiešā, tā simboliskā nozīmē, viņš runāja arī par savas paaudzes vainu padomju ērā savu studentu priekšā, nespējot sovjetiski  ideoloģiskā terora laikā vienmēr  līdz galam aizstāvēt humānistiskās vērtības. Vēsturniece Iveta Šķiņķe vēlāk teica, ka šis vakars dēļ profesora Bībera runas vien ir kļuvis par ievērojamu notikumu mūsu garīgajā dzīvē. Vakara gaitā katrs varēja atrast sev tīkamāko nodarbi. Valdīja brīva atmosfēra - kamēr zāles vienā galā runās un pārdomās gremdējās viena viesu grupa, cita priecīgi šāva šampanieša korķus, vēl citā sektorā uzvilnīja jautra dziesma. Rakstot šo grāmatu, es nevarēju ne iecerēt, ne cerēt no cilvēkiem saņemt tik daudz sirsnības un labestības. Tas ir mans vislielākais pārsteigums un prieks, kas liek pat mainīt domas par cilvēkiem. Bet varbūt taisnība manam draugam, teātra kritiķim Dainim Jukonam, kurš teica: tu pati esi vainīga pie tā, kas notiek: cilvēki, izlasījuši grāmatu, redz, ka tu esi citāda, nekā viņiem ikdienā liekas. Tāpēc viņi tev nāk klāt ar atvērtu sirdi.

  • Svētku mirkļi bildēs

Dalīties