Maijs – izstāžu mēnesis Humanitāro zinātņu fakultātē

Pavisam šobrīd fakultātē aplūkojamas trīs dažādas izstādes, kuru tapšanā iesaistījušies fakultātes studenti un docētāji. Otrā stāva gaitenī jau kādu laiku fakultātes studentus, mācībspēkus un viesus priecē Moderno valodu un biznesa studiju programmas studentes Sabīnes Brambes veidoto mākslas darbu izstāde. Sabīne mākslā nevēlas iespringt, tāpēc ļoti iemīlēja Naivo mākslu, kur svarīgākais ir sajūtas un emocijas. Ne velti viens no Sabīnes sapņiem ir ilustrēt pašas sarakstītu bērnu grāmatu. Sabīne teic, ka krāsas harmonizē un dod jēgas sajūtu viņas dzīvei, katra glezna pauž dvēseles vibrācijas konkrētā laikā pagātnē. Lielākais prieks ir tad, ja glezna atrod mājvietu pie sava cilvēka. Otrā stāva vestibilā tiks atklāta Kultūras un sociālās antropoloģijas bakalaura studiju programmas studentu darbu izstāde „Mums vistuvākās sejas”. Kultūras un sociālās antropoloģijas bakalaura studiju programmas 2. kursa studenti, asociētā profesore Baiba Bela un projekts WISER piedāvā fotogrāfiju izstādi „Mums vistuvākās sejas”, kas tiek veidota kursa „Biogrāfiskā pieeja sociālajās zinātnēs” ietvaros. Tajā  būs aplūkojami studentu uzņemtie fotoattēli un citāti no intervijām ar desmit vecāka gadagājuma cilvēkiem, apzinot viņu dzīvesstāstus un iepazīstoties ar viņu dzīves pieredzi. Šis uzdevums tika veikts sadarbībā ar mākslas un pētniecības projektu WISER un fotogrāfi Agnesi Aljēnu. WISER ir aicinājums veidot portretu, interviju un balss ierakstu kolekciju, lai nodotu tālāk dzīvesgudrību, kas mīt mūsu vecākos, vecvecākos, radu vecākos un kaimiņos. Vairāk par projektu WISER Savukārt trešā stāva gaitenī skatāma izstāde „PĀVILA 1. VĒSTULE KORINTIEŠIEM”.  Mākslinieces Dace Pētersones uz metāla plāksnēm veidotie zīmējumi un LU Humanitāro zinātņu fakultātes un Vēstures un filozofijas fakultātes docētājas Līvas Rotkales vienotā tekstuālā reminiscence savstarpēji papildina un aktualizē sakrālās telpas klātbūtni profānajā pasaulē. Māksla ir pastāvējusi un attīstījusies arī pirmskristietības laikā, taču, kādas izmaiņas notikušas ar mūsu ēras gadu skaitīšanu, var mēģināt saskatīt tieši pēc tā, kā tiek traktētas pagātnes gudrības, kas veidojušās un uzkrājušās cilvēces apziņā, sākot no Senās Ēģiptes, Aleksandrijas bibliotēkas, Senās Grieķijas līdz pat mūsdienām. Apustuļa Pāvila 1. vēstules korintiešiem 13. nodaļu var uzskatīt par kristietības esenci, kas papildina Kristus novēlējumu Jāņa evaņģēlijā. Vēstules oriģinālteksts sengrieķu valodā liek aizdomāties par cilvēcisko spēju telpisko neierobežotību un saistību ar ārpusteritoriālām vai ārpus laika pastāvošām vienībām. Jebkurš tulkojums jau kļūst par atspulgu, tādēļ šeit par tulkojumu var uzskatīt senā teksta vizualizāciju grafisko scēnu veidolos, kuras nevar uzskatīt par tiešām ilustrācijām, bet gan par teksta atdzīvināšanas mēģinājumiem. Šāda atdzīvināšana vai augšāmcelšanās var norisināties vienīgi ar aktīvas līdzpārdzīvošanas veidu, ko savā ziņā var uzskatīt par autoru pateicības un pārliecības manifestu. Rakstisko zīmju un vizualizāciju saspēle veido noslēgtas formas vēstījumu, kura galvenās iedarbības sākums un beigas jeb Alfa un Omega ir tieši skatītājs.