Prof. Kerolainas Basetas vieslekcijas LU HZF Dzimtes studiju centrā

Pirmā diena bija veltīta mākslīgā intelekta, dzimtes un singularitātes jēdzienu un fenomenu izpētei, ņemot par pamatu mūsdienu virtuālās vides tehnoloģijas un iespējas (tādas kā, piemēram, Google Deep Eye programma, kas ļauj datorā “paskatīties” uz pasauli cilvēka acīm vai lielu datu analīzes rīki, kuri ļauj veidot “tipiskā” interneta lietotāja virtuālo tēlu). Profesore uzsver, ka mūsdienu mākslīgā intelekta tehnoloģijas nereti var būt vērtētas kā jaunā rasisma paudēji vai arī tāds informācijas un datu avots, kura interpretācijas robežas ir diezgan grūti nosakāmas. Vienlaikus, runājot par virtuālās vides potenciālajiem interpretācijas ceļiem, Baseta ir pārliecināta, ka īpašu uzmanību ir jāpievērš iegūto datu “plaisām” jeb gadījumiem, kuros lieli dati iztrūkst vai piedzīvo sarukumu. Profesore atzīmē, ka interese par mākslīgā intelekta tehnoloģijām pašlaik piedzīvo trešo uzplaukuma vilni, kas izskaidrojams ar kopēju sabiedrības tendenci ticēt tehnoloģiju pozitīvajai ietekmei indivīdu ikdienā. Viņa gan ir pārliecināta, ka situācija, kurā katru dienu tiek piedāvāti jaunie ‘labākās dzīves’ tehnoloģiskie iemiesojumi, nemaz neatgādina klasisko priekšstatu par utopiju, drīzāk tā ir šīs utopijas kapitāla ietekmēta imitācija. Vēl viens būtisks jēdziens, kas apvienoja abas lekcijas, ir singularitātes jēdziens. Singularitāte ir tāda indivīda un tehnoloģiju eksistence, kurā ir grūti novilkt robežu starp tehnoloģisku un humāno daļu, tās pastāv vienlaikus un atrodas savstarpējā simbiozē. Jāsaka, ka jēdziens nav mūsdienu kritiskās domas turpinājums, tā sākumi atrodami, piemēram, vēl Viduslaiku reliģijas un ticības agnosticisma skaidrojumos. Otrā diena bija veltīta utopijas koncepta padziļinātās izpratnes skaidrošanai, izmantojot dažādus piemērus no mediju un virtuālās vides komunikācijas. Kerolaina Baseta izvirzīja pieņēmumu, ka viens no svarīgākiem faktoriem, kas veicina sabiedrības tegnoloģizāciju, ir pirmās uzticēšanas un ticības fenomens (the phenomenon of hope). Tāpat profesore pastāstīja, ka sabiedrība jau ir piedzīvojusi divus tehnoloģizācijas viļņus (XX gs sākums un Frica Langa (Fritz Lang) filmas “Metropole” (Metropolis, 1927) gadījums; XX gs 60. – 70. gadi un pirmās idejas par mākslīgo intelektu un tā tehnoloģiskie risinājumi un mūsdienu “viedā” sabiedrība). Mūsdienu periodu vairāk raksturo nevis indivīda “viediskums”, bet gan ierīču, objektu padarīšana par “gudrajiem”, un – tātad – par potenciāliem humānisma aizstājējiem. Vienlaikus sabiedrības ticība tehnoloģijām ļauj tām attīstīties turpmāk un ietekmēt indivīdu dzīvi tiem izdevīgajā veidā (gan kapitāla izplatības, gan lietošanas iemaņu un paradumu ziņā). Var pat pieņemt, ka pirmajā dienā apspriestais singularitātes jēdziens saplūst ar utopisku ticību nākotnes tehnoloģiju pārakumam pār mūsdienu ierīcēm un tehnoloģiju iespējām. Kas paliek novārtā šajā diskusijā, ir indivīdu skaidrojums un attaisnojums to vai citu ierīču lietojumos, kas ir vienmēr atkarīgs no sarežģītajām kontekstuālajām niansēm un ir grūti notverams, veicot lielo datu analīzi. Lekcijas apvienoja dazādu programmu (Angļu MSP un BSP, Somugru BSP, Antropoloģijas MSP un Sociālo zinātņu fakultātes studentus) studentus un pasniedzējus un, cerams, kļuva par nozīmīgu notikumu digitālo humanitāro zinātņu jomā Latvijā un pirmo soļu šajā nozarē veikšanā. Pasākumu atbalstīja pēcdoktorantūas projekta pētnieciskā institūcija – LU HZF Dzimtes studiju centrs, lekciju ievadvārdus teica projekta vadītāja Dr.philol. Marija Semjonova. Projekta turpmākajās attīstības fāzēs ir ieplānots profesores Basetas pārstāvētās institūcijas – Saseksas Universitātes Digitālās laboratorijas – apmeklējums un sadarbības stiprināšana.