Ar baltu filoloģiju šūpulī: humanitāro zinātņu maģistres Zanes Grudules studiju pieredzes stāsts

Ģimenē jau vairākus gadus smejamies, ka maģistra grādu baltu filoloģijā jau vienreiz esmu ieguvusi, kursus jau noklausījusies un darbu aizstāvējusi. Tik diploma kā nav, tā nav. Tas tāpēc, ka 1997. gada februāra beigās mana mamma aizstāvēja savu maģistra darbu baltu filoloģijā, bet marta pirmajā dienā pasaulē nācu es. Nu pēc 24 gadu ilgas gaidīšanas beidzot arī es saņemšu savu maģistra diplomu – šoreiz gan par pašas paveikto un pieveikto. (Piebilde no fakultātes: Zane Grudule saņems diplomu ar izcilību, apsveicam!)

Pirmo reizi LU Humanitāro zinātņu fakultātē biju 8. klasē. Toreiz, kad pēc olimpiādes apbalvošanas līdz ar citiem astoto un devīto klašu skolēniem ēdām kliņģeri fakultātes pagalmā, mammai teicu, ka šeit jau nu noteikti vēl atgriezīšos. Kopš tās reizes mielošanās ar kliņģeri fakultātes dārzā vai foajē kļuva gandrīz par ikgadēju tradīciju, līdz beidzot durvis vēru jau kā Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas bakalaura studiju programmas studente.

Pirmajā bakalaura studiju semestrī starp nebeidzamiem “ievadiem” dažādās zinātnēs: literatūrzinātnē, valodniecībā, antīkajā literatūrā, filozofijā un vēl vairākās filoloģijas un kultūras vēstures jomās, izcēlās folkloras kurss. Man bija pamatīgs pārsteigums, cik ļoti tas atšķīrās no visa, kas par folkloru mācīts līdz šim: gadskārtu ieražu aplis un pasaku iedalījums, šķiet, ir zināms jebkuram vidusskolēnam un neizraisa īpašas emocijas: kas nu ir jāmācās, tas ir. Bet jau šajā pirmajā semestrī atklājās, ka folklora un tās pētīšana ir pavisam dzīva un ar mūsdienu aktualitātēm sasaistāma: sākot ar reklāmām un interneta mēmēm, līdz pat hokejistu formām, spēļu kārtīm un pat politiķu atrašanās vietai oficiālajās fotogrāfijās. Tā nu folkloristika kļuva par manu sirdslietu un padziļināto studiju nozari turpmākos piecus gadus.

Kā viena no saistošākajām lietām studijās man noteikti prātā paliks tradicionālās kultūras un mutvārdu vēstures vasaras ekspedīcijas prof. Janīnas Kursītes vadībā.  Šķiet, ka lauka prakšu dēļ vien ir vērts studēt folkloristiku. Man laimējies divus gadus būt Preiļu un Līvānu novadu ekspedīcijās, kur esam uzklausījuši neskaitāmi daudz dzīvesstāstu, dziedājuši, runājuši un smējušies kopā ar vietējiem, baudījuši maģiskus pirts rituālus, kopā ar profesoru Valdi Muktupāvelu un citiem studentiem pārpeldējuši Dubnu un tālāk devušies pāri dadžu pļavai uz Daugavu.

Šķiet, ka manu mīlestību pret ekspedīcijām un folkloristikas studijām vislabāk spēj raksturot vienā no ekspedīcijām piedzīvotais. Kad koncerts kopā ar apkārtnes folkloras kopām un ansambļiem jau bija noslēdzies un Saunas pamatskolas zālītē vairs bija palikusi tikai saujiņa vietējo un studentu, mēs visi turpinājām dziedāt: saucēja iesāka pirmo rindiņu, un pārējie, atkārtodami dzirdētos vārdus, pamazām pievienojās daudzbalsībā, klausoties cits citā, pielāgojoties un tomēr pāri visam dzirdot saucējas balsi. Šī arī ir folkloras ekspedīciju būtība, pats kodols – dzirdēt teicēja dziedāto dziesmu, uzklausīt stāstu, lai pēc tam visi kopā to atkārtotu nu jau daudz skanīgāk, bagātīgāk un plašāk.

Lai gan padziļināti mācījos folkloristiku, studijas man sniegušas arī labas zināšanas valodniecībā, literatūrzinātnē, arī teātra zinātnē un digitālajās humanitārajās zinātnēs.

Studijas baltu filoloģijā nav tikai darbs auditorijās, referātu rakstīšana un nemitīga grāmatu lasīšana (kas tiešām ir daudz, ko tur liegties, nav vērts). Par ekspedīcijās piedzīvoto esmu stāstījusi gan studentu, gan arī ekspedīcijas noslēguma konferencēs, rakstījusi par to literatūras un kritikas portālam Ubi sunt.

Vācot materiālus bakalaura darbam, pati devos vairākās ekspedīcijās, meklējot Latgales godu saimnieces. Un atradu ne tikai brīnišķīgi sirsnīgas saimnieces un viņu stāstus, bet ieguvu arī lieliskus draugus un pārliecību, ka šādas satikšanās un pētījumi ir noderīgi ne tikai pašam pētniekam, bet arī stāstniekam – tā ir kā pašapliecināšanās, apstiprinājums sev pašam, ka tas, ko daru, ir mans īstais ceļš, tā ir mana bagātība. No malas jau vieglāk redzēt to skaisto un vērtīgo, kas pašam cilvēkam ikdienas rutīnā ir paslīdējis garām.

Bakalaura studiju laikā, pateicoties asoc. prof. Edmunda Trumpas lieliskajām pierunāšanas spējām un draudzīgajiem iedrošinājumiem, semestri pavadīju Kauņas Vītauta Dižā universitātē. Tā bija lieliska pieredze ne tikai lietuviešu valodas prasmju uzlabošanai, bet arī kultūras un vēstures iepazīšanai, kas ir līdzējis ne tikai lietuviešu valodas lekcijās, atgriežoties atpakaļ Latvijā, bet arī strādājot pašreizējā darbavietā –  Memoriālo muzeju apvienībā, kur nokļuvu uzreiz pēc pamatstudijām.

Pēc bakalauru pabeigšanas folkloristikas studijas Baltu filoloģijas maģistra studiju programmā šķita loģisks turpinājums.

Lielākā daļa maģistrantūras gan pavadīta pandēmijas ēnā: attālinātās lekcijas, patstāvīga materiālu apgūšana, neveikls klusums Ms Teams platformā tiešsaistēs, kad pasniedzēji uzdod jautājumus, bet nevienam no studentiem nav atbildes. Un tomēr, studējot attālinātā režīmā un tiekoties vien caur ekrāniem, spējām gan apgūt jauno vielu (turklāt pat visai veiksmīgi!), gan diskutēt par latgaliešu rakstu valodas problēmām ap desmitiem piektdienas vakarā, gan arī uzdziedāt lekciju noslēgumos.

Maģistra studijas ir sniegušas daudz koncentrētākas zināšanas un skatu uz dažādām ne tikai folkloras, bet arī literatūras un valodniecības jomām un tēmām. Rediģējot tekstus, lieliski noder stilistikas un literārās rediģēšanas kursā apgūtais, izprast ne tikai 20. gadsimta notikumus, bet arī palūkoties no cita skatupunkta uz dažu Latvijas politiķu runām palīdz totalitārisma literatūras un valodas kursā apgūtais, savukārt padziļinātie folkloras kursi ļāvuši iepazīt tuvāk latviešu folkloras pētniekus (turklāt ne tikai caur grāmatām, bet ar mūsdienu pētniekiem tiekoties arī klātienē!), saskatīt un analizēt mītisko gan dažādos folkloras tekstos, tradīcijās un kultūrtelpās, gan literatūrā un mākslā un palūkoties uz folklorismu ne tikai Latvijā, bet arī kaimiņvalstīs. Tas viss ir radījis pārliecību, ka folklora nav tikai kaut kas sens, dainu sējumā iesiets un skapja atvilktnē ielikts – nē, folklora, literatūra un valoda ir dzīva, viss mainās laikam līdzi, padarot to par nepārtrauktu pētniecības avotu.

Man ir ļoti laimējies, ka studiju gados iegūtās zināšanas nav palikušas tikai ierakstītas pierakstu kladēs, iemācītas un aizmirstas, jo, strādājot Memoriālo muzeju apvienībā, esmu izmantojusi ne tikai stilistikā un interpunkcijā vai tikai kāda perioda latviešu un pasaules literatūras vēsturē iegūtās zināšanas – nē, man tiešām ir noderējis viss, sākot ar F. Sosīra valodas un runas nošķīruma teorijām un latviešu rakstnieku grupām 20. gadsimta 30. gados, līdz pat Donelaiša “Gadalaikiem” un Krišjāņa Barona stāstu publicējumiem. Tā ir brīnišķīga sajūta, ka studijās iegūtās zināšanas un aizsāktās pētniecības joma, par kuru itin bieži ir nācies dzirdēt – “Nu, tas jau tik sirdij, ar šo maizi nenopelnīsi!” vai arī “Kas tad nu būsi, garderobiste bibliotēkā?” –  rod turpinājumu un praktisku izmantojumu ikdienas darbā. Citējot Janīnu Kursīti intervijā portālam Ubi Sunt: “Tā ir cūkas laime, pētīt un rakstīt to, kas pašai patīk!” Es varu tikai piekrist  šim profesores teicienam.

Šķiet, ka vidusskolas vēstures skolotājs teica, ka izcilam vadītājam ir jāpiemīt humanitārajai izglītībai. Ja eksaktās zinības apguvis cilvēks redz tikai to, ka viens karaspēks ir lielāks par otru, tātad lielākais, matemātiski rēķinot, uzvarēs, tad cilvēks ar humanitāro izglītību atradīs veidu, kā to izdarīt “cilvēcīgāk” – meklēs un saskatīs dažādus risinājumus, kas novedīs pie daudz veiksmīgāka iznākuma. Līdzās zināšanām latviešu literatūrā, valodniecībā un folkloristikā baltu filoloģijas studijas man ir iemācījušas domāt: interpretēt, pētīt un saskatīt, ka vienas pareizās atbildes nekad nav, jo arī komati, kā izrādās, itin bieži ir fakultatīvi.

Lai arī cik klišejiski tas skanētu (te fonā klusām vajadzētu sākt skanēt grupas “Apvedceļš” izlaidumu hitam “Zemenes” vai kaut kam citam, tikpat saldam), maģistrantūras studijas ir noslēgušās uz saldsērīgas nots. Bezgalīgs prieks, ka tas nu ir paveikts, diploms ir teju vai rokā, bet tajā pašā laikā – kā dzīvot tālāk? Visu savu apzināto mūžu taču esmu mācījusies, turklāt mācījusies to, ko tiešām mīlu. Laikam jāmeklē kāds jauns hobijs, citādi pirms deviņiem gadiem aizsāktā ikgadējā viesošanās fakultātē būs jāturpina.