Akadēmiskais centrs
– Vai šogad „Prozas lasījumos” bija kāda tēma vai iezīmes, kas vijās cauri vairumam darbu?
Šīgada „Prozas lasījumu” tematiskais loks bija visai plašs – sākot no apceres par kāda mūsdienu Latvijas politiķa frizūru līdz utopiskai sabiedrības uzbūvei, kurā Īrijas latvieši veido jaunu pasauli. Pēc stāstu klausīšanās nedēļas garumā varam teikt, ka dzirdētajos darbos neatkarīgi no tematikas spēcīgi izcēlās ironijas klātbūtne. Tāpat šogad vairāku stāstu varoņi bija bērni vai pusaudži, kas aktualizēja konkrētajam dzīves posmam raksturīgas tēmas: skolas dzīvi, pirmo mīlestību, sevis apzināšanos pasaulē utt. Vēl daži autori komiskā manierē bija apspēlējuši „kapu tēmu”, piemēram, Andris Akmentiņš lasīja stāstu par kāda dzejnieka nāvi un viņa izvadīšanu, savukārt „Literārās akadēmijas” dalībnieces Ilutas Puzānes stāsta „Reiz kapos” varonei – bēru vadītājai Lonijai – nācās tikt galā ar iereibušiem kapračiem.
– Vai „Prozas lasījumu” piedāvājums liecina, ka Latvijā top daudzveidīga un aktuāla literatūra, vai arī gluži pretēji?
Jā, „Prozas lasījumos” pārliecinājāmies, ka mūsdienu literatūra ir gana „raiba” gan formas, gan satura ziņā – bija iespēja klausīties gan reālisma tradīcijā ieturētus darbus, gan fantāzijas un fantastikas žanram piederīgus tekstus, gan daudzus darbus, kurus žanriski pat grūti nodefinēt. Tāpat arī – cik dažādi ir autori, tik dažādas ir viņu piedāvātās “realitātes”: sākot no fokusēšanās uz šķietami marginālām tēmām līdz mēģinājumiem interpretēt vēsturi.
– Vai „Prozas lasījumu” formāts veicina interesi par literatūru, ir spējīgs piesaistīt auditoriju, kas ikdienā no literatūras atrodas patālu?
Jā, „Prozas lasījumi” noteikti ir pasākums, kas varētu veicināt visdažādāko cilvēku interesi par literatūru – tas, ja tā var teikt, „izceļ” literatūru no plaukta un parāda to kā mākslas performanci – cilvēkiem ir iespēja redzēt autorus, klausīties, kādu intonāciju viņi piešķir darbiem, dzirdēt jaunāko, kas tapis literatūras lauciņā, vārdu sakot, turēt roku uz pulsa. Tā kā lasījumi notiek dažādās iecienītās Rīgas vietās – mākslas centros, grāmatnīcās, kafejnīcās un citur –, tie piesaista plašu cilvēku loku, ne tikai tradicionālos literatūras cienītājus. Cilvēki mēdz domāt, ka literatūra ir nopietna parādība un ir pieejama tikai noteiktai auditorijai, tomēr lasījumi notika mājīgā un atklātā atmosfērā. Publika to novērtē, un uzreiz rodas vēlme kļūt par daļu no šīs pasaules.
– Ja bakalaura studijās lielākoties jādarbojas ar ne tiem svaigākajiem tekstiem, bet „Prozas lasījumi” piedāvā tekstus, kas „tikko no krāsns”, vai tā bija pilnīgi jauna pasaule, vai neradās grūtības izvērtēt darbus?
Tas, ka „Prozas lasījumos” piedāvātie teksti bija „svaigi”, nemaz netraucēja tos uztvert. Varbūt sākotnēji bija mazliet „jāpārorientējas” uz citu vērtēšanas reģistru: salīdzinot ar senākiem tekstiem, jaunākajai literatūrai raksturīga daudzšķautņainība it visos aspektos – atšķiras gan tēmas, gan vēstījuma maniere, gan valodas lietojums, autori ar saviem darbiem nevis iekļaujas kādā konkrētā literārā strāvojumā, bet drīzāk tiecas izkliedēties, būt individuāli –, līdz ar to arī vērtēšanas mērauklai vajadzēja būt pietiekami dinamiskai un elastīgai.
– Vai šī gada „Prozas lasījumos” jums kāds autors bija jaunatklājums? Vai kāds iecienīts autors lika vilties?
Lielāko pārsteigumu sagādāja dzejnieki, kas bija uzrakstījuši interesantus prozas darbus, kuri tika nolasīti lasījumu noslēguma vakarā. Ne velti vairāki no viņiem saņēma veicināšanas un alternatīvās žūrijas balvas – Sergejs Timofejevs pat plūca uzvaras laurus. Formas ziņā neordināru darbu nolasīja „Kurzemes prozas lasījumu” laureāte Linda Skranda, kurai arī piešķīrām savu simpātiju balvu.
– Vai jums bija grūti vienoties par balvas piešķiršanu? Vai žūrijas lokā valdīja viedokļu batālijas vai rāmi idilliska vienprātība?
Pilnīga vienprātība valdīja par vienu autoru – Ilmāra Šlāpina fragmentu no topošā romāna „Deniņi”. Par pārējo autoru darbiem norisinājās spraigas diskusijas – dažbrīd bija tā, ka darbi, kurus augstu vērtēja viena žūrijas locekle, pavisam nebija uzrunājuši citu kolēģi. Tādēļ, galu galā, pēc diskusijām ļāvām „runāt” skaitļiem – rīkojām balsošanu par darbiem, kuri netika vienprātīgi novērtēti kā apbalvojami.
– Kādi, jūsuprāt, varētu būt iemesli tam, ka abu žūriju vērtējumi atšķīrās?
Tas varētu būt pieredzes jautājums – profesionālās žūrijas locekļiem ar ilggadēju pieredzi literatūras vētīšanā droši vien bija citas gaidas un prasības. Gadu gaitā, sastopoties ar daudziem dažādiem tekstiem, prasību latiņa pret literārajiem darbiem kļūst arvien augstāka. Iespējams, savu lomu nospēlē arī auditoriju atšķirība – mums, studentēm, aktuālāki vai uzrunājošāki šķita vieni darbi, kamēr profesionālās žūrijas pārstāvjiem – citi. Jāpiebilst, ka, pēcāk runājot ar otras žūrijas pārstāvjiem, sapratām, ka daži autori atradušies abu žūriju uzmanības lokā, bet galu galā sviras nosvērušās par labu vieniem vai otriem. Tādēļ varētu teikt, ka starp visiem vērtētājiem tomēr ir kādi kopīgi saskarsmes punkti, kuros valda vienprātība.
