Akadēmiskais centrs
Šī godalga piešķirta līdz ar vēl trim ārvalstīs dzīvojošiem lietuviešu zinātniekiem. Viļņas Universitātē par godu šim notikumam L. Balode nolasīja publisku lekciju.
Vēlreiz apsveicam mūsu profesori un piedāvājam iepazīties ar vienu no Lietuvas presē publicētajiem rakstiem, kas atspoguļo interesantus zinātnieces dzīves faktus. Asoc. prof. Laimuti Balodi, kas uzrakstījusi vairāk nekā 250 rakstu un ir atzīta par vienu no labākajiem baltu onomastikas pētniekiem pasaulē, intervē avīzes „Lietuvos Žinios” žurnāliste Milda Kniežaite.
_________________________
Milda Kniežaite („Lietuvos Žinios”) Kad sirdī – gan Latvija, gan Lietuva „Lai arī cik ilgu laiku es būtu dzīvojusi tālumā, autobusam tuvojoties Viļņas pakalniem, sirds vēl arvien ietrīcas: lūk, manējie, lūk, te”, – saka Latvijas Universitātes asoc. prof. Laimute Balode. Gan latviete, gan lietuviete. Lietuvu viņa uzskata par dzimteni. Četrus gadu desmitus nodzīvojusi Rīgā. Pēdējos pārdesmit gadus zinātniecei jau ierasts maršruts: Helsinki–Rīga–Viļņa. Valodniece L. Balode Latvijas Universitātē māca lituānistikas priekšmetus, vada Lituānistikas centru, bet Helsinku Universitātē Somijā vada baltistikas studijas, pasniedz latvistikas un baltistikas studiju kursus. Galvenā zinātnieces pētījumu joma – baltu onomastika. Viņa tiek uzskatīta par vienu no labākajām baltu īpašvārdu speciālistēm pasaules mērogā. Latvijas Universitātes un Helsinku Universitātes asoc. prof. L. Balode ir šī gada ārzemēs dzīvojošiem lietuviešiem piešķirtās Lietuvas Zinātnes prēmijas ieguvēja. Prēmija tiek piešķirta par starptautiskā līmeņa sasniegumiem un ciešu sadarbību ar Lietuvu. No paaudzes paaudzē „Mana māmiņa ir latviete, bet tētis – īsts lietuvietis no Suvalkijas. Viņi satikās Sibīrijā, izsūtījumā. Tur, uz Baikāla ezera salas, es arī piedzimu. Man bija četri gadi, kad atgriezāmies Lietuvā. Vienmēr mēdzām teikt, ka atgriezāmies, un Lietuvu vienmēr esmu uzskatījusi par savu dzimto zemi”, – atmiņās dalās L. Balode. Vēl būdama skolniece, ļoti gribējusi studēt medicīnu, bet uz skolu atnācis „proforientēt”, kā tajos laikos mēdza teikt, daiļrunīgais doc. Jons Balkevičs, toreizējais Viļņas Universitātes Filoloģijas fakultātes prodekāns. Pierunājis, solot zelta kalnus, un jauniete izvēlējusies studēt klasiskās valodas. Pēc divu gadu mācībām kā viena no pirmajām apmaiņas programmas studentēm tikusi nosūtīta uz Latvijas Universitāti studēt baltistiku. Abas baltu valodas ir dzimtās, ģimenē runājuši gan latviski, gan lietuviski. Tā liktenis, pēc valodnieces vārdiem, jau šūpulī ir ielicis baltistikas sēklu. Latvijā studente iemīlējusies un ceturtajā kursā apprecējusies ar Ēriku Balodi, inženieri no Kurzemes, kurā rit arī lībiešu asinis. Taču klases biedri Lietuvā viņu arī šodien mēdz saukt par Balandieni. Vēlāk atgriezusies Viļņā, pabeigusi universitāti un pēc tam pārcēlusies uz dzīvi Rīgā. „Mūsu ģimenē viens solis ir uz lietuviešu pusi, otrs – uz latviešu, – smejas zinātniece. – Mamma – latviete – izgājusi pie vīra lietuvieša. Es, pēc pases īstā lietuviete, apprecējos ar latvieti. Mans dēls Pauls, pēc pases jau latvietis, apņēmis par sievu lietuvieti Moniku no Lietuvas, no Žemaitijas. Pauls ļoti labi runā lietuviski. Man šķiet, ka pat nav akcenta. Viņiem ir divi bērniņi, un ģimenē arī runā divās valodās. Meita Marta, kas ir astoņus gadus jaunāka par Paulu, lietuviski runā sliktāk, bet saprot visu. Viņa ir studējusi somugru valodas un antropoloģiju maģistrantūrā, strādā Latviešu valodas aģentūrā, kam ir sakari gan ar Lietuvu, gan ar Igauniju.” Bez starpniekvalodas Baltiste neslēpj, ka sākotnēji, kad viņa sākusi strādāt Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā, viņas latviešu un lietuviešu leksikas pētījumi nevienam īpaši nebijuši vajadzīgi un par tiem neviens neinteresējies. Tikusi norīkota Onomastikas grupā, kas rakstīja Latvijas vietvārdu vārdnīcu. Taču nav ļaunuma bez labuma. Aizstāvēja disertāciju „Latvijas ezeru nosaukumu darināšana” par latviešu valodas vietvārdiem. Latvijas Universitātē sākusi pasniegt lietuviešu valodu laikā, kad doc. Reinis Bērtulis, toreizējais Filoloģijas fakultātes dekāns un tuvs Lietuvas draugs, kas arī bija studējis Viļņas Universitātē un kam bija jādodas uz stažēšanos Vācijā, palūdzis uz laiku aizstāt nodarbībās. „Biju tikpat veca kā mani studenti, bet jau toreiz jutu, ko nozīmē iespēja kādu citu iemācīt runāt savā dzimtajā valodā. Kāda ir bauda, kad kāds runā tavā dzimtajā valodā. Kopš tā laika viens no maniem dzīves mērķiem – censties, lai mūsu tautas varētu sarunāties bez trešās – starpniekvalodas, lai latvieši prastu lietuviski, bet lietuvieši – latviski”, – saka asoc. prof. L. Balode. Latvijas Universitātē zinātniece kopā ar kolēģiem dibinājusi Lituānistikas centru, kas rūpējas par lituānistikas disciplīnu pasniegšanu Latvijas augstskolās. Tāpat ir sagatavota Lituānistikas moduļa programma, kuru izvēloties, studenti var specializēties, studējot lietuviešu valodu, vēsturi, kultūru, bet pēc studiju beigām kļūst par īstiem Lietuvas draugiem. Kā uzskata L. Balode, mums it īpaši trūkstot tulku. L. Balode ir viena no Lietuviešu–latviešu vārdnīcas (1995) autoriem. Šis izdevums, kam, starp citu, jau ir vajadzīgi arī papildinājumi – arī ir solis mūsu tautu satuvināšanas virzienā. Valodniece atceras, ka visvairāk studentu, kas grib mācīties lietuviešu valodu, Latvijā ir bijis neatkarības gadu sākumā. Atmodas laikos visi gribējuši mācīties runāt lietuviski. L. Balodei bija lietuviešu valodas mācību grupa arī Latvijas Zinātņu akadēmijā. Vairākās skolās bijušas lietuviešu sarunvalodas pēcpusdienu stundas. Visur aicinājuši, pat grūti bijis visur paspēt. Mūsdienās studenti vispirms interesējas par to, kur varēs izmantot lietuviešu valodas prasmes. Filoloģijas specialitātēs vispār nav daudz studēt gribētāju. No baltu filologiem lietuviešu valodu kā pamatdisciplīnu izvēlas apmēram astoņi–desmit studenti. Nelielas grupiņas, bet tas arī ir labi. Jauns maršruts – likteņa pirksts Jau vairāk nekā piecpadsmit gadu L. Balode pasniedz Helsinku Universitātē. Jaunais maršruts, kas izveidojies dzīvē, pēc valodnieces vārdiem, ir kā likteņa pirksts. No Latviešu valodas institūta nosūtīta komandējumā, kur satikusi doc. Kari Liukonenu, kas tolaik uzraudzījis baltistiku Helsinku Universitātē. Viņš uzaicinājis pasniegt latviešu valodu. „Uzreiz atteicos, jo vēl nevienam netiku mācījusi latviešu valodu. Saku, ka protu pasniegt tikai lietuviešu valodu. Bet K. Liukonens smiedamies saka: – Kas tur liels, nomainiet lietuviešu piemērus pret latviešu, un viss būs kārtībā. Piekritu ļoti negribīgi, un tikai uz vienu gadu. Ļoti grūti bija atstāt ģimeni, meita bija vēl maza. Devāmies svešumā abas kopā”, – stāsta baltiste. Somijā L. Balodes zināšanas novērtējuši gan studenti, gan universitātes vadība. Pašlaik viņa ir atbildīga par baltu valodu studijām Helsinku universitātē. Vienā gadā reflektanti tiek uzņemti lietuviešu, otrajā – latviešu valodas studijās. Kvota – tikai pieci studenti, bet grupā vienmēr mēdz būt vairāk cilvēku, jo vēl atnāk studenti no citiem moduļiem, citām specialitātēm, kas vēlas apgūt vismaz sarunvalodu. Taču tie pieci pēc bakalaura studiju beigām var iestāties arī baltistikas maģistrantūrā. „Studentu nav daudz, taču viņi ir ļoti motivēti un studē ar lielu degsmi. Tādu, kas vēlētos kļūt par zinātniekiem, tagad tik tiešām ir maz. Vairāk interesē tulkošana, gribētu tulkot daiļliteratūru. Ir arī tādi, kas vēlas papildināt savas valodu zināšanas, kādu no mūsu mazajām valodām pievienojot lielo valodu klāstam – tādejādi pavērtos ceļš kļūt par Eiropas Savienības tulkiem. Turklāt ir cilvēki, kas strādā Baltijas valstu un Somijas kopuzņēmumos. Vēl vienu grupiņu saucam par mīlas studentiem. Viņiem ir otrās pusītes no Lietuvas vai Latvijas, tāpēc rodas stipra motivācija apgūt arī valodu”, – stāsta valodniece. Latviešu un lietuviešu valodu kursi ir triju līmeņu. Taču notiek ne tikai valodu, bet arī valstu kultūras, vēstures, literatūras studijas. Somi bieži vien jauc Latviju un Lietuvu. Viņiem šķiet, ka tā ir gandrīz viena un tā pati valoda un kultūra. Ir studenti, kas izvēlas studēt abas valodas. L. Balode joko, ka tad viņi runājot baltiski: viens vārds tāds, cits – tāds. Zinātniece rūpējas arī par studentu apmaiņu, rekomendē studentus gan no Helsinkiem, gan no Latvijas Universitātes uz studijām Lietuvas Universitātē, kā arī uz īsiem lietuviešu valodas un kultūras kursiem. Jaunākais kopdarbs ar Lietuvas zinātniekiem – Viļņas Universitātes Lituānistikas studiju vadītais projekts – „Lietuva šeit un tur: valoda, zinātnes, kultūra, sabiedrība”. Tajā ir iesaistīts gan Helsinku Universitātes Baltistikas centrs, gan LU Lituānistikas centrs. „Uzturam sakarus arī ar Lietuviešu valodas institūtu, it īpaši ar Onomastikas nodaļu, jo arī lietuvieši veido un raksta savu vietvārdu vārdnīcu, bet mēs, latvieši, to esam sākuši darīt mazliet agrāk. Tādējādi tagad viens otru konsultējam un recenzējam. Sadarbība notiek gan saistībā ar studentiem, gan ar jaunajiem doktorantiem – savstarpēji palīdzam darbu oponēšanā un to vadīšanā. LU Lituānistikas centrs sadarbojas gan ar Vītauta Dižā Universitātes Letonikas centru Kauņā, gan ar Viļņas Universitātes Latvistikas kabinetu, gan ar Šauļu universitātes Baltu centru. Šādi sakari tik tiešām palīdz gan dzīvot, gan strādāt”, – saka asoc. prof. L. Balode. Jautājums par to, vai Lietuvā un Latvijā uzmanība baltistikai tiek pievērsta pietiekami, Zinātnes prēmijas laureātei ir ļoti sāpīgs. „Redzu, cik grūti klājas baltistiem Latvijā, – saka viņa, – kā ir jācīnās par izdzīvošanu Latviešu valodas institūtam, kā jaunie zinātnieki ir spiesti doties ārzemēs, jo par algu nevar uzturēt ģimeni. Nevaru apgalvot, ka ļoti pārtikuši ir, piemēram, somu valodnieki, taču tur tomēr ir ļoti stingra valodas politika un piešķirtie līdzekļi ļauj cilvēkiem strādāt savā jomā, attīstīt zinātni. Baltistiku pašlaik vajag aizsargāt, cik vien iespējams. Saprotu arī mūsu politiķu nostāju par to, ka citas lietas ir svarīgakas. Taču, lai arī kā mēs skatītos, baltistika ir valodniecības joma, kas nekur citur pasaulē nevar uzplaukt, nevar būt dzīva – vienīgi mūsu valstīs.” Avots: Milda Kniežaitė „Kai širdyje – ir Latvija, ir Lietuva”, „Lietuvos žinios”, 05.11.2014 (lzinios.lt/lzinios/Mokslas-ir-svietimas/kai-sirdyje-ir-latvija-ir-lietuva/190437). No lietuviešu valodas tulkojis Edmunds Trumpa
_________________________
Milda Kniežaite („Lietuvos Žinios”) Kad sirdī – gan Latvija, gan Lietuva „Lai arī cik ilgu laiku es būtu dzīvojusi tālumā, autobusam tuvojoties Viļņas pakalniem, sirds vēl arvien ietrīcas: lūk, manējie, lūk, te”, – saka Latvijas Universitātes asoc. prof. Laimute Balode. Gan latviete, gan lietuviete. Lietuvu viņa uzskata par dzimteni. Četrus gadu desmitus nodzīvojusi Rīgā. Pēdējos pārdesmit gadus zinātniecei jau ierasts maršruts: Helsinki–Rīga–Viļņa. Valodniece L. Balode Latvijas Universitātē māca lituānistikas priekšmetus, vada Lituānistikas centru, bet Helsinku Universitātē Somijā vada baltistikas studijas, pasniedz latvistikas un baltistikas studiju kursus. Galvenā zinātnieces pētījumu joma – baltu onomastika. Viņa tiek uzskatīta par vienu no labākajām baltu īpašvārdu speciālistēm pasaules mērogā. Latvijas Universitātes un Helsinku Universitātes asoc. prof. L. Balode ir šī gada ārzemēs dzīvojošiem lietuviešiem piešķirtās Lietuvas Zinātnes prēmijas ieguvēja. Prēmija tiek piešķirta par starptautiskā līmeņa sasniegumiem un ciešu sadarbību ar Lietuvu. No paaudzes paaudzē „Mana māmiņa ir latviete, bet tētis – īsts lietuvietis no Suvalkijas. Viņi satikās Sibīrijā, izsūtījumā. Tur, uz Baikāla ezera salas, es arī piedzimu. Man bija četri gadi, kad atgriezāmies Lietuvā. Vienmēr mēdzām teikt, ka atgriezāmies, un Lietuvu vienmēr esmu uzskatījusi par savu dzimto zemi”, – atmiņās dalās L. Balode. Vēl būdama skolniece, ļoti gribējusi studēt medicīnu, bet uz skolu atnācis „proforientēt”, kā tajos laikos mēdza teikt, daiļrunīgais doc. Jons Balkevičs, toreizējais Viļņas Universitātes Filoloģijas fakultātes prodekāns. Pierunājis, solot zelta kalnus, un jauniete izvēlējusies studēt klasiskās valodas. Pēc divu gadu mācībām kā viena no pirmajām apmaiņas programmas studentēm tikusi nosūtīta uz Latvijas Universitāti studēt baltistiku. Abas baltu valodas ir dzimtās, ģimenē runājuši gan latviski, gan lietuviski. Tā liktenis, pēc valodnieces vārdiem, jau šūpulī ir ielicis baltistikas sēklu. Latvijā studente iemīlējusies un ceturtajā kursā apprecējusies ar Ēriku Balodi, inženieri no Kurzemes, kurā rit arī lībiešu asinis. Taču klases biedri Lietuvā viņu arī šodien mēdz saukt par Balandieni. Vēlāk atgriezusies Viļņā, pabeigusi universitāti un pēc tam pārcēlusies uz dzīvi Rīgā. „Mūsu ģimenē viens solis ir uz lietuviešu pusi, otrs – uz latviešu, – smejas zinātniece. – Mamma – latviete – izgājusi pie vīra lietuvieša. Es, pēc pases īstā lietuviete, apprecējos ar latvieti. Mans dēls Pauls, pēc pases jau latvietis, apņēmis par sievu lietuvieti Moniku no Lietuvas, no Žemaitijas. Pauls ļoti labi runā lietuviski. Man šķiet, ka pat nav akcenta. Viņiem ir divi bērniņi, un ģimenē arī runā divās valodās. Meita Marta, kas ir astoņus gadus jaunāka par Paulu, lietuviski runā sliktāk, bet saprot visu. Viņa ir studējusi somugru valodas un antropoloģiju maģistrantūrā, strādā Latviešu valodas aģentūrā, kam ir sakari gan ar Lietuvu, gan ar Igauniju.” Bez starpniekvalodas Baltiste neslēpj, ka sākotnēji, kad viņa sākusi strādāt Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā, viņas latviešu un lietuviešu leksikas pētījumi nevienam īpaši nebijuši vajadzīgi un par tiem neviens neinteresējies. Tikusi norīkota Onomastikas grupā, kas rakstīja Latvijas vietvārdu vārdnīcu. Taču nav ļaunuma bez labuma. Aizstāvēja disertāciju „Latvijas ezeru nosaukumu darināšana” par latviešu valodas vietvārdiem. Latvijas Universitātē sākusi pasniegt lietuviešu valodu laikā, kad doc. Reinis Bērtulis, toreizējais Filoloģijas fakultātes dekāns un tuvs Lietuvas draugs, kas arī bija studējis Viļņas Universitātē un kam bija jādodas uz stažēšanos Vācijā, palūdzis uz laiku aizstāt nodarbībās. „Biju tikpat veca kā mani studenti, bet jau toreiz jutu, ko nozīmē iespēja kādu citu iemācīt runāt savā dzimtajā valodā. Kāda ir bauda, kad kāds runā tavā dzimtajā valodā. Kopš tā laika viens no maniem dzīves mērķiem – censties, lai mūsu tautas varētu sarunāties bez trešās – starpniekvalodas, lai latvieši prastu lietuviski, bet lietuvieši – latviski”, – saka asoc. prof. L. Balode. Latvijas Universitātē zinātniece kopā ar kolēģiem dibinājusi Lituānistikas centru, kas rūpējas par lituānistikas disciplīnu pasniegšanu Latvijas augstskolās. Tāpat ir sagatavota Lituānistikas moduļa programma, kuru izvēloties, studenti var specializēties, studējot lietuviešu valodu, vēsturi, kultūru, bet pēc studiju beigām kļūst par īstiem Lietuvas draugiem. Kā uzskata L. Balode, mums it īpaši trūkstot tulku. L. Balode ir viena no Lietuviešu–latviešu vārdnīcas (1995) autoriem. Šis izdevums, kam, starp citu, jau ir vajadzīgi arī papildinājumi – arī ir solis mūsu tautu satuvināšanas virzienā. Valodniece atceras, ka visvairāk studentu, kas grib mācīties lietuviešu valodu, Latvijā ir bijis neatkarības gadu sākumā. Atmodas laikos visi gribējuši mācīties runāt lietuviski. L. Balodei bija lietuviešu valodas mācību grupa arī Latvijas Zinātņu akadēmijā. Vairākās skolās bijušas lietuviešu sarunvalodas pēcpusdienu stundas. Visur aicinājuši, pat grūti bijis visur paspēt. Mūsdienās studenti vispirms interesējas par to, kur varēs izmantot lietuviešu valodas prasmes. Filoloģijas specialitātēs vispār nav daudz studēt gribētāju. No baltu filologiem lietuviešu valodu kā pamatdisciplīnu izvēlas apmēram astoņi–desmit studenti. Nelielas grupiņas, bet tas arī ir labi. Jauns maršruts – likteņa pirksts Jau vairāk nekā piecpadsmit gadu L. Balode pasniedz Helsinku Universitātē. Jaunais maršruts, kas izveidojies dzīvē, pēc valodnieces vārdiem, ir kā likteņa pirksts. No Latviešu valodas institūta nosūtīta komandējumā, kur satikusi doc. Kari Liukonenu, kas tolaik uzraudzījis baltistiku Helsinku Universitātē. Viņš uzaicinājis pasniegt latviešu valodu. „Uzreiz atteicos, jo vēl nevienam netiku mācījusi latviešu valodu. Saku, ka protu pasniegt tikai lietuviešu valodu. Bet K. Liukonens smiedamies saka: – Kas tur liels, nomainiet lietuviešu piemērus pret latviešu, un viss būs kārtībā. Piekritu ļoti negribīgi, un tikai uz vienu gadu. Ļoti grūti bija atstāt ģimeni, meita bija vēl maza. Devāmies svešumā abas kopā”, – stāsta baltiste. Somijā L. Balodes zināšanas novērtējuši gan studenti, gan universitātes vadība. Pašlaik viņa ir atbildīga par baltu valodu studijām Helsinku universitātē. Vienā gadā reflektanti tiek uzņemti lietuviešu, otrajā – latviešu valodas studijās. Kvota – tikai pieci studenti, bet grupā vienmēr mēdz būt vairāk cilvēku, jo vēl atnāk studenti no citiem moduļiem, citām specialitātēm, kas vēlas apgūt vismaz sarunvalodu. Taču tie pieci pēc bakalaura studiju beigām var iestāties arī baltistikas maģistrantūrā. „Studentu nav daudz, taču viņi ir ļoti motivēti un studē ar lielu degsmi. Tādu, kas vēlētos kļūt par zinātniekiem, tagad tik tiešām ir maz. Vairāk interesē tulkošana, gribētu tulkot daiļliteratūru. Ir arī tādi, kas vēlas papildināt savas valodu zināšanas, kādu no mūsu mazajām valodām pievienojot lielo valodu klāstam – tādejādi pavērtos ceļš kļūt par Eiropas Savienības tulkiem. Turklāt ir cilvēki, kas strādā Baltijas valstu un Somijas kopuzņēmumos. Vēl vienu grupiņu saucam par mīlas studentiem. Viņiem ir otrās pusītes no Lietuvas vai Latvijas, tāpēc rodas stipra motivācija apgūt arī valodu”, – stāsta valodniece. Latviešu un lietuviešu valodu kursi ir triju līmeņu. Taču notiek ne tikai valodu, bet arī valstu kultūras, vēstures, literatūras studijas. Somi bieži vien jauc Latviju un Lietuvu. Viņiem šķiet, ka tā ir gandrīz viena un tā pati valoda un kultūra. Ir studenti, kas izvēlas studēt abas valodas. L. Balode joko, ka tad viņi runājot baltiski: viens vārds tāds, cits – tāds. Zinātniece rūpējas arī par studentu apmaiņu, rekomendē studentus gan no Helsinkiem, gan no Latvijas Universitātes uz studijām Lietuvas Universitātē, kā arī uz īsiem lietuviešu valodas un kultūras kursiem. Jaunākais kopdarbs ar Lietuvas zinātniekiem – Viļņas Universitātes Lituānistikas studiju vadītais projekts – „Lietuva šeit un tur: valoda, zinātnes, kultūra, sabiedrība”. Tajā ir iesaistīts gan Helsinku Universitātes Baltistikas centrs, gan LU Lituānistikas centrs. „Uzturam sakarus arī ar Lietuviešu valodas institūtu, it īpaši ar Onomastikas nodaļu, jo arī lietuvieši veido un raksta savu vietvārdu vārdnīcu, bet mēs, latvieši, to esam sākuši darīt mazliet agrāk. Tādējādi tagad viens otru konsultējam un recenzējam. Sadarbība notiek gan saistībā ar studentiem, gan ar jaunajiem doktorantiem – savstarpēji palīdzam darbu oponēšanā un to vadīšanā. LU Lituānistikas centrs sadarbojas gan ar Vītauta Dižā Universitātes Letonikas centru Kauņā, gan ar Viļņas Universitātes Latvistikas kabinetu, gan ar Šauļu universitātes Baltu centru. Šādi sakari tik tiešām palīdz gan dzīvot, gan strādāt”, – saka asoc. prof. L. Balode. Jautājums par to, vai Lietuvā un Latvijā uzmanība baltistikai tiek pievērsta pietiekami, Zinātnes prēmijas laureātei ir ļoti sāpīgs. „Redzu, cik grūti klājas baltistiem Latvijā, – saka viņa, – kā ir jācīnās par izdzīvošanu Latviešu valodas institūtam, kā jaunie zinātnieki ir spiesti doties ārzemēs, jo par algu nevar uzturēt ģimeni. Nevaru apgalvot, ka ļoti pārtikuši ir, piemēram, somu valodnieki, taču tur tomēr ir ļoti stingra valodas politika un piešķirtie līdzekļi ļauj cilvēkiem strādāt savā jomā, attīstīt zinātni. Baltistiku pašlaik vajag aizsargāt, cik vien iespējams. Saprotu arī mūsu politiķu nostāju par to, ka citas lietas ir svarīgakas. Taču, lai arī kā mēs skatītos, baltistika ir valodniecības joma, kas nekur citur pasaulē nevar uzplaukt, nevar būt dzīva – vienīgi mūsu valstīs.” Avots: Milda Kniežaitė „Kai širdyje – ir Latvija, ir Lietuva”, „Lietuvos žinios”, 05.11.2014 (lzinios.lt/lzinios/Mokslas-ir-svietimas/kai-sirdyje-ir-latvija-ir-lietuva/190437). No lietuviešu valodas tulkojis Edmunds Trumpa
