Folkloristu ekspedīcija Daugavpils novadā

Jāpiezīmē, ka ekspedīcijas darbā piedalījās arī atsevišķi tradicionālās kultūras izpētē ieinteresēti pārstāvji no Latvijas Kultūras akadēmijas, Rēzeknes Tehnoloģiju augstskolas, kā arī no Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma. Tradicionālās kultūras un mutvārdu vēstures ekspedīcijas mērķis bija izpētīt Daugavpils novadā dzīvojošo etniskās, reliģiskās, valstiskās identitātes aspektus. Pagājušogad ekspedīcija tika koncentrēta galvenokārt Latvijas – Baltkrievijas un Latvijas – Lietuvas pierobežā, apzinot teicējus Skrudalienas, Salienas, Vecsalienas, Demenes pagastos. Šogad lauka pētījums tika koncentrēts Daugavas labajā krastā, ietverot Kalupes, Vaboles, Višķu, Līksnas, Biķernieku, Naujenes, Maļinovas pagastus. Vienlaikus tika turpināta Daugavas kreisajā krastā dzīvojošo Sventes, Medumu, Skrudalienas u.c. pagastu iedzīvotāju intervēšana.  Nozīmīgākās intervijas, kā arī vietas ar kultūrvēsturisku nozīmi tika iefilmētas. To veica Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma operatoru vecākā kursa studenti pedagoga Roberta Ķipura vadībā. Ekspedīcijas laikā tika veiktas gan padziļinātas mutvārdu vēstures intervijas, gan notika dažāda vecuma iedzīvotāju aptauja par Latvijas vērtībām un svētumiem.  Iegūto interviju materiāli vēl analizējami un apkopojami. Jāpiezīmē, ka 27.oktobrī Rīgā Letonikas kongresa ietvaros notiks konference “Identitātes un vērtības meklējumi: Daugavpils novads”, kurā ekspedīcijas dalībnieki sniegs detalizētus ziņojumus par lauka pētījuma rezultātiem. Tāpat paredzēts izveidot rakstu krājumu, kā arī filmu par Daugavpils novadu. Novada iedzīvotājus, kas dzīvo Daugavas kreisā krasta pusē, ir vairāk skārusi 50 gadus garā sovetizācija ar visām no tās izrietošajām sekām: latviskā vide gandrīz pilnībā izskalota, ikdienas saziņa pārsvarā notiek krievu valodā. Informācijas ieguve lielāko tiesu ir no bezmaksas Krievijas vai Baltkrievijas TV kanāliem. Piesaiste Latvijas valstij – minimāla, kas tiek aizstāts ar piesaisti konkrētajai dzīves vietai – mājām, ciemam, pagastam. Stabilizējošo vērtību aspektu veido piederība katolicismam vai vecticībai. Pirmskara posmā ideoloģiski spēcīgās luterāņu un pareizticīgo baznīcas pēckara posmā ir zaudējušas savu svaru un ietekmi. Latvieši un poļi, diemžēl, pārsvarā ir pārkrievojušies: “Latvieši te nemāk runāt latviski” – tā mums teica Demenes pagastā dzīvojošā poliete Leonīda Marija Jēkabsone (dz. 1936). Viņa pati brīvi pārvalda gan poļu, latviešu, gan krievu valodu. Savukārt iedzīvotājiem, kas mīt Daugavas labajā krastā, ir spēcīga novada (Latgales) identitātes apziņa, ko palīdz stiprināt arī piederība katoliskajām vērtībām un uzstādījumiem. Viņiem piemīt arī daudz noteiktāka valstiskās piederības izjūta. Ikdienas saziņā tiek lietota gan izloksne, gan latviešu literārā valoda, vajadzības gadījumā arī krievu valoda. Īpaši lepni par savu izloksni ir kalupieši: gandrīz katram no viņiem mājas bibliotēkā redzējām Antoņinas Reķēnas “Kalupes izloksnes vārdnīcu” (I – II, 1998). Kaut arī Daugavpils novada iedzīvotāji abpus Daugavai daudzējādā ziņā atšķiras, tomēr viņiem piemīt arī virkne vienojošu īpašību: atvērtība, viesmīlība, draudzīgums, savas dzīvesvietas vērtības apziņa. Kalupietis Jānis Žuravskis par šo teica zīmīgus vārdus: “Skaista vieta te: neviens mūs netraucē, un mēs nevienam netraucējam.” Abās Daugavas pusēs dzīvojošie, neatkarīgi no tautības, reliģiskās un kultūras piederības, ikdienā lietotās valodas un dzīves pieredzes uzkrājuma, pārsvarā ir: a) optimisti (“Kalupe ir vieta ar perspektīvu: labi ceļi, satiksme. Vajag tik darboties!” (Monika Žuravska, Kalupe); b) izdomas bagāti un darbīgi (piem., 1941.g. dzimušais Jāzeps Baltacis no Keišu ciema, kad nobeidzās zirgs, uzmeistaroja oriģinālu traktoru); c) godprātīgi (piemēram, Monikas Žuravskas vecāki nekad un neko nezaga no kolhoza, jo uzskatīja, ka bērni to var pieņemt par normu). Daugavpils novada ļaudis (īpaši kas dzīvo Daugavas labajā krastā) ir darbīgi tradicionālo amatu (podniecība, alus darīšana, kulinārija, aušana utml.) lietās. Sastapām un intervējām izcilu kāzu saimnieci Viktoriju Bartuševicu (dz. 1927), podnieku Valdi Grebežu Višķos, folkloras ansambļa “Vaboles” dalībniekus no Vaboles pagasta un vēl citus, kas prot sekmīgi darboties un kur katram ir savs “funktieris”, kā lietas padarīt labākas. Kaut arī daļa no intervējamajiem sarunu sākumā atrunājās, ka neko īpašu nevarot pastāstīt, stāstījums parasti bija ne tikai saistošs, bet arī izziņas bagāts, skarot pārsvarā trīs laika nogriežņus - t.s. Ulmaņa laikus, padomju laikus, 1990. gadu pārmaiņas un mūsdienas. Kalupiete Monika Žuravska, savelkot šos trīs laika posmus kopā, trāpīgi teica: ““Kad man māsasmeita saka, ka viņa dzimusi brīvajā Latvijā, es viņai pretī saku: “Nelielies, es arī dzimu brīvajā Latvijā.”” Un par savu – pirmskara gados dzimušo paaudzi – piemetināja: “Tādi mēs esam – izbriduši no Ulmaņa līdz Vējonim.” Darbības vārds ‘izbrist’ šajā gadījumā precīzi un dziļi raksturo tās grūtības, dzīves pārbaudījumus (padomjlaiku represijas, izsūtīšanas, kolhozlaiku trūcību, jaunlaiku netaisnības), ar ko nācies saskarties. Tikai garīgi spēcīgi cilvēki to varēja izturēt, lai varētu gaišiem vārdiem teikt: “I te labi, i tur labi, vysur labi.” (Apolonija Bambāne, Krauja). Atsevišķi jāpateicas LU Humanitāro zinātņu fakultātei un Daugavpils novada domei par atbalstu ekspedīcijai, Daugavpils Universitātei par viesmīlīgajām nakstmītnēm Ilgu muižā, Silenes kafejnīcas “Marianna” vadītājai Elvīrai Sergejevai par sātīgo ēdināšanu un noteikti – mūsu autovadītājiem, bez kuriem mēs nebūtu varējuši izbraukt sazarotos maršrutus, kas veda pie teicējiem Daugavpils plašajā novadā.

Visas bildes HZF fotogalerijā