Akadēmiskais centrs
Lizumieši sagaidīja godam – bija uzsnidzis pat pirmais sniegs, kas atmosfēru darīja vēl jaukāku un svinīgāku. Arī Apsīšu Jēkaba dzimto māju apmeklējums bija neparasts – ieejot vecajā koka ēkā, gaidītā muzeja vietā ieraudzījām... būvgružus, nomelnējušas koka sijas un gaisā vēl nedaudz virmoja deguma smaka... Pirms nepilna gada Kalaņģu mājas nodega. Taču tas nebija stāsts par nelaimi, bet gan par apņēmību nepadoties zaudējumam, par lieliem, labiem plāniem, pateicoties pašu spītībai un apkārtējo ļaužu atbalstam. Nav šaubu, pavisam drīz te pavērsies cita, gaišāka aina.
Mums, ciemiņiem, justies gaidītiem un novērtētiem lika arī skolas sarūpētās maltītes. Centāmies no sirds godam vadīt stundas gan mazākiem, gan lielākiem par Apsīšu Jēkabu, viņa darbiem un tulkotajām Andersena pasakām. Jāatzīst – mūsu pirmā pieredze skolotāju gaitās atnesa katram atšķirīgas izjūtas – gan lielu sajūsmu, gan, diemžēl, arī kādu asaru, gan vēlēšanos strādāt skolā arī turpmāk, gan dzīvu interesi par reālām darba iespējām zviedriem piederošajā rūpnīcā turpat Lizumā. Skaidrs, ka skolēni paliek skolēni, studenti ir studenti pat tad, kad spēlē skolotājus! Lizumā sastaptie bērni, Apsīšu Jēkaba mazmazdēls Andrejs, skolotāji un citi jaukie cilvēki ar pozitīvismu, enerģiju, atvērtību un ieinteresētību katram no mums deva pārliecību – ir svarīgi nezaudēt interesi un lepnumu par vietu, kur tu dzīvo, ir vērts strādāt tālāk kā skolā, tā universitātē, vienmēr mācoties arī vienam no otra. Vakaram satumstot, omulība un gaišums nezuda. Un atgriežoties, arī Rīgā bija uzsnidzis sniegs!
Mums, ciemiņiem, justies gaidītiem un novērtētiem lika arī skolas sarūpētās maltītes. Centāmies no sirds godam vadīt stundas gan mazākiem, gan lielākiem par Apsīšu Jēkabu, viņa darbiem un tulkotajām Andersena pasakām. Jāatzīst – mūsu pirmā pieredze skolotāju gaitās atnesa katram atšķirīgas izjūtas – gan lielu sajūsmu, gan, diemžēl, arī kādu asaru, gan vēlēšanos strādāt skolā arī turpmāk, gan dzīvu interesi par reālām darba iespējām zviedriem piederošajā rūpnīcā turpat Lizumā. Skaidrs, ka skolēni paliek skolēni, studenti ir studenti pat tad, kad spēlē skolotājus! Lizumā sastaptie bērni, Apsīšu Jēkaba mazmazdēls Andrejs, skolotāji un citi jaukie cilvēki ar pozitīvismu, enerģiju, atvērtību un ieinteresētību katram no mums deva pārliecību – ir svarīgi nezaudēt interesi un lepnumu par vietu, kur tu dzīvo, ir vērts strādāt tālāk kā skolā, tā universitātē, vienmēr mācoties arī vienam no otra. Vakaram satumstot, omulība un gaišums nezuda. Un atgriežoties, arī Rīgā bija uzsnidzis sniegs!
