Akadēmiskais centrs
Baltu filoloģijas literatūrzinātnes virziena studenti un pasniedzēji oktobrī piedalījās lauka pētījumā jeb plenērseminārā „Aspazijas un Raiņa dzīves agrīnie posmi”. Par gūtajiem iespaidiem un atziņām stāsta latviešu literatūrzinātnes studenti Alise Apsīte, Elīna Irēna Meija, Jānis Garolis, Ilze Ļaksa-Timinska, Līga Sudare, Eva Šmukiņa un Liega Vītola:
Atvasarīga oktobra sākumā mēs, bakalaura un maģistrantūras studenti, devāmies lauka pētījumā Raiņa un Aspazijās vietās Lejaskurzemē, Latgalē un Zemgalē, vietās, kur viņi sākuši un turpinājuši savu dzīves ceļu. Saulainā piektdienas rītā profesoru Māras Grudules, Ievas Kalniņas un Ojāra Lāma vadībā sākām savu pustūkstoša kilometru ceļojumu. Ja Aspazijai visa bērnība un jaunība saistās tikai ar "Daukšu" mājām Zaļenieku pagastā, tad mazajam Jānim Pliekšānam atrast māju sajūtu nācās grūtāk, jo saimniecību rentēšanas dēļ ģimene mainīja dzīves vietas neapskaužami bieži. Un mēs centāmies tam izsekot. Jasmuiža sagaidīja ar ziedošām puķu dobēm un ārkārtīgi vēsām telpām. Šeit pirmoreiz ieraudzījām rakstnieka bildi no ģimnāzijas gadiem. Tajā redzamais puisis likās ļoti dīvains, jo prātā pārāk iesēdies sirma ūsaiņa tēls. Izstaigājām tuvāko apkārtni, iztēlojāmies, kā Pliekšāns 19. gs. pārvaldīja šos plašo un kalnaino apvidu – tur saglabājušās gan lapegles no viņa dzīves laika, gan mazā Jašas upīte, pār kuru ved romantisks tiltiņš.
Raiņa jaunības dienās un skolas gaitās guvām ieskatu Grīvas skolā Daugavpilī. Paši pieredzējām mācību stundu pie veclaicīgi ģērbtas skolotājas, kura vicināja rīksti un jau iepriekš brīdināja, ka nekavēsies to likt lietā. Šis pasākums bija atmiņā paliekošākais kā kaut kas vēl nebijis un pievilcīgs. Mācījāmies lasīt no G. F. Stendera „Bildu ābices” vecajā drukā (ko gan 1. kursā jau bijām apguvuši), pēc tam mēģinājām rakstīt šos burtus... un tieši ar īstu spalvu un tinti. Atsvaidzinājām arī zināšanas botānikā — kā izrādījās, dažas lietas no pamatskolas laikiem bija piemirsušās. Turklāt nezaudēt modrību un sekot līdzi skolotājas jautājumiem lika arī ķisens klases stūrī, kurā iekšā sabērti zirņi — 3 aizrādījumi un minūte uz ceļgaliem. Iepazināmies ar Raiņa sekmēm, kuras lielākoties bija izcilas, redzējām kavējumus un ierakstus par uzvedību. Izbaudījām iespēju pasēdēt senajos skolas solos. Secinājums – vai nu mēs esam augumā pārāk lieli, vai arī Rainis un viņa klasesbiedri bija nedabiski mazi puikas.
Ceļš pie Raiņa jubilejas gada sakarā izrādījās neparasti sarežģīts. Tomēr visur Latgalē atradās atsaucīgi cilvēki, kuri norādīja virzienu – vai tas bija kapracis, veikala pārdevēja vai uz ceļa apstādināts pienvedējs. Un arī atbildot uz zvaniem, cilvēki labprāt paskaidroja, kur jādodas: „Es nezinu, kur jūs esat, bet jums jānogriežas pa kreisi.” Par spīti norāžu trūkumam, atradām it visu.
Pliekšānu rentētā Randenes muiža pie Daugavas jau sen kā nojaukta. Tomēr arī šeit, pie upes pārņēma patīkamas sajūtas — tālumā manāmās Daugavpils gaismas, rosināja fantāziju, kā reiz šeit attīstījies Raiņa tēva Krišjāņa bizness, notikusi tirgošanās un — kā Rainis pats minējis —tuvumā pa tirdzniecības ceļiem devušies gan krievi, gan baltkrievi, gan lietuvieši — tāds kā sava veida tirgotāju krustpunkts.
Nakšņojām Berķenelē, baudījām viesmīlīgo sagaidīšanu un atpūtu pie iekurtā kamīna. Mājas saimniece novēlēja, lai sapņos atnāk mazais Rainis. Cik zināms, tad nevienam sapņos viņš tomēr nebija rādījies. Pati māja, kurā rakstnieks pavadījis 9 savus bērnības gadus, ir remontēta un ļoti pārveidota, tajā nav vairs jūtams tā laika Rainis, taču apkārtne joprojām ļauj iztēloties viņa bērnības gaitas, smaržas un sajūtas. Berķeneles pusmuiža tagad iekārtota mākslinieciski un mūsdienīgi — iekštelpās grafikas izstāde, ārā dažādi mākslas objekti, piemēram, no metāla stieplēm veidots Zelta zirgs Pegaza veidolā un milzīgs Saules rats.
Kaut arī Tadenavā muzejs bija slēgts, mums par Raini stāstīja vietējās bibliotēkas vadītāja. Laiks lutināja, saule spīdēja, fonā, tur tālumā māva govis – viss gluži kā Raiņa bērnībā! Tika lasīts Raiņa dzejolis iz bērnības atmiņām, īsta dzeja arī acu priekšā – uz saulespuķes pie Raiņa pieminekļa uzlaidās tauriņš. Netālu no Tadenavas ir Varslavānu mājas, vieta, kur Rainis dzimis. Kaut arī īstā pirtiņa jau sen kā nojaukta, tomēr nebija grūti iedomāties, stāvot pie piemiņas akmens un lielajiem, vecajiem kokiem, kur arī reiz upīte tecējusi lejā – tieši šeit atradusies vieta, kurā rakstnieks nācis pasaulē. Īpašu garšu otrajai dienai piešķīra mūsu neparastās pusdienas Bauskā – pēc studentes Kristas Annas Belševicas ielūguma un profesora Ojāra Lāma iniciatīvas, baudījām tādu pašu maltīti, kādu bija ēdis Rainis savā mūža nogalē, un ko atmiņu grāmatā piefiksējis fotogrāfs Olīvs Mētra: vistu kājiņas, kartupeļi, sautēti burkāni ar zirnīšiem un tomāti ar krējumu garšoja patiešām lieliski, liekot arī par veselu vēdera tiesu sajusties Rainim tuvāk!
Mūsu izbraukuma semināra pēdējais galapunkts bija Aspazijas dzimtās mājas Zaļenieku pagasta „Daukšas”. Ar lielu svētku kliņģeri tieši Elzās devāmies svinēt Aspazijas vārda dienu. Tiesa gan, tikai ierodoties konstatējām, ka neviens no Aspazijas kristītajiem vārdiem – Johanna Emīlija Lizete – nav Elza. Pārsteidzoša likās dzīvespriecīgā saimniece, entuziasma pilnie cilvēki, kuri ir iegādājušies „Daukšas” un joprojām ļauj tajās dzīvot arī Aspazijai – viņai veltīts viss otrais stāvs. Mājas iekšiene nav autentiska, taču tā rada ļoti atbilstošu sajūtu un pavisam viegli var iztēloties to, kā šeit Aspazijas solīši kļuva par soļiem. „Daukšu” saimniece mums uzbūra Aspazijas bērnības ainas, pagalmā stāstīdama par viņas ezīti, viņas rotaļām ar puķēm un kaķi, mūs priecināja arī ļoti dzīvā kaķene Emīlija, smaržīgā piparmētru tēja, milzīgais plašums un Zemgales savdabīgais skaistums. Lai gan Aspazija un miers nešķiet perfekti savienojami jēdzieni, tieši to izjutām, veroties plašajos, „Daukšas” aptverošajos līdzenumos.
Šogad Raiņa un Aspazijas darbi, kā arī abu dzīvesstāsti, ir neskaitāmu pasākumu iedvesmas avots. Reizēm pat pēc pamošanās rodas vēlme noslēgt ar sevi derības – vai, dzīvojot galvaspilsētā, ir iespējams pavadīt dienu, neredzot kaut vienu atgādinājumu par kādu no abiem? Tomēr mūsu braucienam abu rakstnieku 150 gadu jubileja nekādi netraucēja. Gluži otrādi –kad par kaut ko tik daudz runā, gribot negribot rodas izaicinājums jau zināmo ieraudzīt jaunā gaismā. Un tiešām – ikviena apskates vieta mūs ja ne pārsteidza, tad lika kaut nedaudz pārvērtēt un aplūkot no citas puses labi zināmus faktus, kā arī intriģēja ar jauniem atmiņu stāstiem. Mijiedarbībā ir liels spēks. Prieks, ka tika dota iespēja to izbaudīt uz savas ādas – mūs lutināja saulainais laiks un kopā piedzīvotais, tam visam īpašu noskaņu piešķīra pašu labā kompānija. Visas bildes HZF fotogalerijā
Atvasarīga oktobra sākumā mēs, bakalaura un maģistrantūras studenti, devāmies lauka pētījumā Raiņa un Aspazijās vietās Lejaskurzemē, Latgalē un Zemgalē, vietās, kur viņi sākuši un turpinājuši savu dzīves ceļu. Saulainā piektdienas rītā profesoru Māras Grudules, Ievas Kalniņas un Ojāra Lāma vadībā sākām savu pustūkstoša kilometru ceļojumu. Ja Aspazijai visa bērnība un jaunība saistās tikai ar "Daukšu" mājām Zaļenieku pagastā, tad mazajam Jānim Pliekšānam atrast māju sajūtu nācās grūtāk, jo saimniecību rentēšanas dēļ ģimene mainīja dzīves vietas neapskaužami bieži. Un mēs centāmies tam izsekot. Jasmuiža sagaidīja ar ziedošām puķu dobēm un ārkārtīgi vēsām telpām. Šeit pirmoreiz ieraudzījām rakstnieka bildi no ģimnāzijas gadiem. Tajā redzamais puisis likās ļoti dīvains, jo prātā pārāk iesēdies sirma ūsaiņa tēls. Izstaigājām tuvāko apkārtni, iztēlojāmies, kā Pliekšāns 19. gs. pārvaldīja šos plašo un kalnaino apvidu – tur saglabājušās gan lapegles no viņa dzīves laika, gan mazā Jašas upīte, pār kuru ved romantisks tiltiņš.
Raiņa jaunības dienās un skolas gaitās guvām ieskatu Grīvas skolā Daugavpilī. Paši pieredzējām mācību stundu pie veclaicīgi ģērbtas skolotājas, kura vicināja rīksti un jau iepriekš brīdināja, ka nekavēsies to likt lietā. Šis pasākums bija atmiņā paliekošākais kā kaut kas vēl nebijis un pievilcīgs. Mācījāmies lasīt no G. F. Stendera „Bildu ābices” vecajā drukā (ko gan 1. kursā jau bijām apguvuši), pēc tam mēģinājām rakstīt šos burtus... un tieši ar īstu spalvu un tinti. Atsvaidzinājām arī zināšanas botānikā — kā izrādījās, dažas lietas no pamatskolas laikiem bija piemirsušās. Turklāt nezaudēt modrību un sekot līdzi skolotājas jautājumiem lika arī ķisens klases stūrī, kurā iekšā sabērti zirņi — 3 aizrādījumi un minūte uz ceļgaliem. Iepazināmies ar Raiņa sekmēm, kuras lielākoties bija izcilas, redzējām kavējumus un ierakstus par uzvedību. Izbaudījām iespēju pasēdēt senajos skolas solos. Secinājums – vai nu mēs esam augumā pārāk lieli, vai arī Rainis un viņa klasesbiedri bija nedabiski mazi puikas.
Ceļš pie Raiņa jubilejas gada sakarā izrādījās neparasti sarežģīts. Tomēr visur Latgalē atradās atsaucīgi cilvēki, kuri norādīja virzienu – vai tas bija kapracis, veikala pārdevēja vai uz ceļa apstādināts pienvedējs. Un arī atbildot uz zvaniem, cilvēki labprāt paskaidroja, kur jādodas: „Es nezinu, kur jūs esat, bet jums jānogriežas pa kreisi.” Par spīti norāžu trūkumam, atradām it visu.
Pliekšānu rentētā Randenes muiža pie Daugavas jau sen kā nojaukta. Tomēr arī šeit, pie upes pārņēma patīkamas sajūtas — tālumā manāmās Daugavpils gaismas, rosināja fantāziju, kā reiz šeit attīstījies Raiņa tēva Krišjāņa bizness, notikusi tirgošanās un — kā Rainis pats minējis —tuvumā pa tirdzniecības ceļiem devušies gan krievi, gan baltkrievi, gan lietuvieši — tāds kā sava veida tirgotāju krustpunkts.
Nakšņojām Berķenelē, baudījām viesmīlīgo sagaidīšanu un atpūtu pie iekurtā kamīna. Mājas saimniece novēlēja, lai sapņos atnāk mazais Rainis. Cik zināms, tad nevienam sapņos viņš tomēr nebija rādījies. Pati māja, kurā rakstnieks pavadījis 9 savus bērnības gadus, ir remontēta un ļoti pārveidota, tajā nav vairs jūtams tā laika Rainis, taču apkārtne joprojām ļauj iztēloties viņa bērnības gaitas, smaržas un sajūtas. Berķeneles pusmuiža tagad iekārtota mākslinieciski un mūsdienīgi — iekštelpās grafikas izstāde, ārā dažādi mākslas objekti, piemēram, no metāla stieplēm veidots Zelta zirgs Pegaza veidolā un milzīgs Saules rats.
Kaut arī Tadenavā muzejs bija slēgts, mums par Raini stāstīja vietējās bibliotēkas vadītāja. Laiks lutināja, saule spīdēja, fonā, tur tālumā māva govis – viss gluži kā Raiņa bērnībā! Tika lasīts Raiņa dzejolis iz bērnības atmiņām, īsta dzeja arī acu priekšā – uz saulespuķes pie Raiņa pieminekļa uzlaidās tauriņš. Netālu no Tadenavas ir Varslavānu mājas, vieta, kur Rainis dzimis. Kaut arī īstā pirtiņa jau sen kā nojaukta, tomēr nebija grūti iedomāties, stāvot pie piemiņas akmens un lielajiem, vecajiem kokiem, kur arī reiz upīte tecējusi lejā – tieši šeit atradusies vieta, kurā rakstnieks nācis pasaulē. Īpašu garšu otrajai dienai piešķīra mūsu neparastās pusdienas Bauskā – pēc studentes Kristas Annas Belševicas ielūguma un profesora Ojāra Lāma iniciatīvas, baudījām tādu pašu maltīti, kādu bija ēdis Rainis savā mūža nogalē, un ko atmiņu grāmatā piefiksējis fotogrāfs Olīvs Mētra: vistu kājiņas, kartupeļi, sautēti burkāni ar zirnīšiem un tomāti ar krējumu garšoja patiešām lieliski, liekot arī par veselu vēdera tiesu sajusties Rainim tuvāk!
Mūsu izbraukuma semināra pēdējais galapunkts bija Aspazijas dzimtās mājas Zaļenieku pagasta „Daukšas”. Ar lielu svētku kliņģeri tieši Elzās devāmies svinēt Aspazijas vārda dienu. Tiesa gan, tikai ierodoties konstatējām, ka neviens no Aspazijas kristītajiem vārdiem – Johanna Emīlija Lizete – nav Elza. Pārsteidzoša likās dzīvespriecīgā saimniece, entuziasma pilnie cilvēki, kuri ir iegādājušies „Daukšas” un joprojām ļauj tajās dzīvot arī Aspazijai – viņai veltīts viss otrais stāvs. Mājas iekšiene nav autentiska, taču tā rada ļoti atbilstošu sajūtu un pavisam viegli var iztēloties to, kā šeit Aspazijas solīši kļuva par soļiem. „Daukšu” saimniece mums uzbūra Aspazijas bērnības ainas, pagalmā stāstīdama par viņas ezīti, viņas rotaļām ar puķēm un kaķi, mūs priecināja arī ļoti dzīvā kaķene Emīlija, smaržīgā piparmētru tēja, milzīgais plašums un Zemgales savdabīgais skaistums. Lai gan Aspazija un miers nešķiet perfekti savienojami jēdzieni, tieši to izjutām, veroties plašajos, „Daukšas” aptverošajos līdzenumos.
Šogad Raiņa un Aspazijas darbi, kā arī abu dzīvesstāsti, ir neskaitāmu pasākumu iedvesmas avots. Reizēm pat pēc pamošanās rodas vēlme noslēgt ar sevi derības – vai, dzīvojot galvaspilsētā, ir iespējams pavadīt dienu, neredzot kaut vienu atgādinājumu par kādu no abiem? Tomēr mūsu braucienam abu rakstnieku 150 gadu jubileja nekādi netraucēja. Gluži otrādi –kad par kaut ko tik daudz runā, gribot negribot rodas izaicinājums jau zināmo ieraudzīt jaunā gaismā. Un tiešām – ikviena apskates vieta mūs ja ne pārsteidza, tad lika kaut nedaudz pārvērtēt un aplūkot no citas puses labi zināmus faktus, kā arī intriģēja ar jauniem atmiņu stāstiem. Mijiedarbībā ir liels spēks. Prieks, ka tika dota iespēja to izbaudīt uz savas ādas – mūs lutināja saulainais laiks un kopā piedzīvotais, tam visam īpašu noskaņu piešķīra pašu labā kompānija. Visas bildes HZF fotogalerijā
