Akadēmiskais centrs
Tā bija strukturēta divās daļās.
Pirmās daļas centrā teātra zinātnieku Līgas Ulbertes, Ievas Rodiņas, Edītes Tišheizeres, Normunda Akota, Silvijas Radzobes diskusija, veltīta 9 aizgājušās sezonas izrādēm Latvijas teātros, kas veltītas paaudžu attiecībām – Ak, tētīt..., Ciemiņi, Ceļā uz mājām Nacionālajā teātrī, Lidojošā klusuma darbnīca Jaunajā Rīgas teātrī, Svēta lieta, Ērtas dzīvošanas mirklīši Dailes teātrī, Cilvēks, kurš vairās no lifta Liepājas teātrī, Eņģeļa kreisais spārns, Rudenīgais blūzs Valmieras teātrī. Tika konstatēts, ka vecums tiek skatīts fizioloģiskā, psiholoģiskā, antropoloģiskā, filozofiskā aspektā. Paaudžu attiecības lielākoties zīmētas disharmoniskas, kas vecos ļaudis padara par citādajiem blakus tādām citādo grupām kā seksuļā ziņā netradicionāli orientēti cilvēki, personas ar īpašām vajadzībām, bēgļi – citādas ādas krāsas pārstāvji. Par formas ziņā interesantākajām izrādēm tika atzītas Ak, tētīt... un Lidojošā klusuma darbnīca, kur atrasti svaigi risinājumi absurda estētikas laikmetīgā interpretācijā. Kā atsevišķs paralēls diskusijas temats iezīmējās veco ļaužu tēma Alvja Hermaņa daiļradē un tās novatoriskie risinājumi izrādēs Garā dzīve, Doriana Greja portrets, Pīķa dāma, Vision-express. Otrajā daļā Silvija Radzobe vadīja aktieru Olgas Dreģes, Lolitas Caukas, Ilzes Ķuzules-Skrastiņas, Jura Žagara un režisora Elmāra Seņkova diskusiju par paaudžu attiecībām reālā mūsdienu teātrī. Interesantas atziņas un atmiņas pauda visi viesi, ko pārpildītā auditorija, elpu aizturējusi, kāri tvēra. Taču īpaši izcēlās Olga Dreģe – ar savu liesmaino temperamentu, degošajām acīm un labvēlīgo attieksmi pret klātesošajiem, kurus iekarot māksliniece bija spraudusi par savu mērķi, kas viņai arī lieliski izdevās. Ar citiem līdzekļiem iekarot publiku izdevās Elmāram Seņkovam. Atklātība, nevairīšanās runāt arī par teātra darba psiholoģiskā un profesionālā ziņā sarežģītiem aspektiem, mūsdienu teātra estētiskās valodas avotu un ietekmju uzrādīšana... Mākslinieku teiktais palīdzēja labāk saprast teātra darba psiholoģiskos un metodoloģiskos aspektus, to, ka teātri rada dzīvi cilvēki dzīviem cilvēkiem – mums, skatītājiem. Konferenci-radošo semināru bagātināja studentu un doktorantu sagatavotas prezentācijas, veltītas konferences tēmai.
Pirmās daļas centrā teātra zinātnieku Līgas Ulbertes, Ievas Rodiņas, Edītes Tišheizeres, Normunda Akota, Silvijas Radzobes diskusija, veltīta 9 aizgājušās sezonas izrādēm Latvijas teātros, kas veltītas paaudžu attiecībām – Ak, tētīt..., Ciemiņi, Ceļā uz mājām Nacionālajā teātrī, Lidojošā klusuma darbnīca Jaunajā Rīgas teātrī, Svēta lieta, Ērtas dzīvošanas mirklīši Dailes teātrī, Cilvēks, kurš vairās no lifta Liepājas teātrī, Eņģeļa kreisais spārns, Rudenīgais blūzs Valmieras teātrī. Tika konstatēts, ka vecums tiek skatīts fizioloģiskā, psiholoģiskā, antropoloģiskā, filozofiskā aspektā. Paaudžu attiecības lielākoties zīmētas disharmoniskas, kas vecos ļaudis padara par citādajiem blakus tādām citādo grupām kā seksuļā ziņā netradicionāli orientēti cilvēki, personas ar īpašām vajadzībām, bēgļi – citādas ādas krāsas pārstāvji. Par formas ziņā interesantākajām izrādēm tika atzītas Ak, tētīt... un Lidojošā klusuma darbnīca, kur atrasti svaigi risinājumi absurda estētikas laikmetīgā interpretācijā. Kā atsevišķs paralēls diskusijas temats iezīmējās veco ļaužu tēma Alvja Hermaņa daiļradē un tās novatoriskie risinājumi izrādēs Garā dzīve, Doriana Greja portrets, Pīķa dāma, Vision-express. Otrajā daļā Silvija Radzobe vadīja aktieru Olgas Dreģes, Lolitas Caukas, Ilzes Ķuzules-Skrastiņas, Jura Žagara un režisora Elmāra Seņkova diskusiju par paaudžu attiecībām reālā mūsdienu teātrī. Interesantas atziņas un atmiņas pauda visi viesi, ko pārpildītā auditorija, elpu aizturējusi, kāri tvēra. Taču īpaši izcēlās Olga Dreģe – ar savu liesmaino temperamentu, degošajām acīm un labvēlīgo attieksmi pret klātesošajiem, kurus iekarot māksliniece bija spraudusi par savu mērķi, kas viņai arī lieliski izdevās. Ar citiem līdzekļiem iekarot publiku izdevās Elmāram Seņkovam. Atklātība, nevairīšanās runāt arī par teātra darba psiholoģiskā un profesionālā ziņā sarežģītiem aspektiem, mūsdienu teātra estētiskās valodas avotu un ietekmju uzrādīšana... Mākslinieku teiktais palīdzēja labāk saprast teātra darba psiholoģiskos un metodoloģiskos aspektus, to, ka teātri rada dzīvi cilvēki dzīviem cilvēkiem – mums, skatītājiem. Konferenci-radošo semināru bagātināja studentu un doktorantu sagatavotas prezentācijas, veltītas konferences tēmai.
