Akadēmiskais centrs
Vecākais absolvents universitāti bija absolvējis 1955. gadā, kad fakultāte atradās vēl citās telpās, savukārt jaunākajam svinīgais izlaiduma akts bija tikai šovasar (par fakultātes vēstures līkločiem sk. tālāk tekstā).
Pasākums sākās ar absolventu svētku koncertu un kopīgu studentu himnas Gaudeamus dziedāšanu, kas klātesošajos raisīja patīkamas atmiņas. Vēl pacilājošāku gaisotni radīja pasākuma vadītājas un šī salidojuma idejas autores, ilggadējās fakultātes dekānes prof. Ilzes Rūmnieces runātāju un izpildītāju sirsnīgie pieteikumi un, protams, pašas mūsu absolventu svētku runas un priekšnesumi. Ar atmiņām par studiju laiku un pasniedzējiem dalījās izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska, LU prorektore prof. Ina Druviete, fakultātes dekāne prof. Indra Karapetjana, eksdekāni prof. Ausma Cimdiņa, prof. Edgars Ošiņš. Neklātienes sveicienu saviem absolventiem sūtīja arī bijusī dekāne prof. Janīna Kursīte. Svētku runu pasākumā, atceroties savus žurnālistikas specialitātes studiju gadus šajā namā, teica LU Komunikācijas un inovāciju departamenta nodaļas vadītājs Rolands Tjarve. Aizkustinājumu klātesošajos raisīja 20. gs. 40. gadu absolventes un ilggadējās pasniedzējas Tusneldas Celmiņas fakultātei veltītā vēstule un rakstnieces Noras Ikstenas pozitīvās atmiņas par studiju laiku.
Ar priekšnesumiem visus priecēja baltu filoloģes un mūziķes Ieva Līne un Inta Jansone. Inta pat bija speciāli atbraukusi uz salidojumu no Luksemburgas, ko jau kādu laiku sauc par savām mājām. Ar divām dziesmām latgaliski pasākumā uzstājās klasiskais filologs un mūziķis Ingars Gusāns, kurš, piesakot savu iznācienu, atzina, ka tik prominentas publikas priekšā kā LU absolventi vēl neesot spēlējis, tāpēc mazliet trīcot balss. Ar dejām priecēja LU tautas deju kolektīvs “Dancis”, kurā dejo mūsu studenti un absolventi jau teju 50 gadus. Jaunāko absolventu paaudzi pārstāvēja dzejnieks, moderno valodu un biznesa studiju absolvents Toms Deimonds Barvidis, lasot savu dzeju. Savukārt pasākumu noslēdza sirsnīgs dueta Ilzes un Kaspara sniegums, izpildot un līdzi visus dziedāt aicinot dziesmu “Virs galvas mūžīgs piena ceļš” ar mūsu absolventes, dzejnieces Māras Zālītes vārdiem.
Pēc koncerta svinīgās daļas absolventi devās uz auditorijām, lai tiktos ar saviem studiju laika biedriem, pasniedzējiem. Ik pa laikam no kādas auditorijas atskanēja dziesma vai skaļi smiekli.
Tie, kuri bija atnākuši ne tik kuplā skaitā, varēja skatīties absolventu kopīgi veidoto fakultātes vēstures fotostāstu, paši iemūžināt mirkli fotostūrītī vai piedalīties fakultātes iekšpagalma aktivitātēs, kur klātesošos muzikāli priecēja apvienība “Dzilna” (arī tajā spēlē mūsu absolvente), izpildot tautas melodijas. Bija atmiņu ugunskurs un absolventu stāsti, gards svētku kliņģeris un loterija, kurā laimīgā loze tika teju pa pārstāvim no visām fakultātē reiz pārstāvētajām programmām. Iekšpagalma rosību noslēdza LU literāro tekstu vietnes UBI SUNT muzikāli literārā performance, savukārt pasākums ar karaoki un dejām turpinās līdz pat 3 naktī.
Paldies visiem mūsu mīļajiem absolventiem un darbiniekiem par dāvāto kopā būšanas prieku un skaistajām emocijām! Uz tikšanos nākamajā salidojumā jau otrpus Daugavas – Rakstu mājā!
______________________________________________
Par mūsu fakultātes vēsturi
No prof. Ilzes Rūmnieces absolventu salidojuma svētku runas
Tik daudz izmantotais Raiņa teksts “Pastāvēs, kas pārvērtīsies” ir par mums. Vai gan kāda cita fakultāte LU ir tik daudzkārt ārēji un iekšēji mainījusies, gan pārvietojoties, gan visādi daloties un atkal vienojoties?
Jā, mūsu studiju, interešu un darba joma gan ir līkumojusi vēstures līkločos. Gan pasaulē vispār, gan arī Latvijas Universitātē.
LU simtgades kontekstā filoloģijai, valodām, literatūras un kultūras zinībām ir pamatakmeņa loma – dibinot Latvijas augstskolu, šīs lietas bijušas no pirmajām, kas vajadzīgas izglītotai valstij. Filologi, godā celti, mitinās Raiņa bulvāra galvenajā namā.
Pēckara desmitgade studentiem un pasniedzējiem paiet kopā ar vēsturniekiem – tā saucamajā Saktas mājā. Arī Gorkija ielas nams (tagad jau atkal Franču liceja iemājots, pirms tam labu laiku LU Ķīmijas fakultātes apdzīvots) bijis mūsu lietojumā: tur kopš 1965. gada dzīvojusi Svešvalodu fakultāte. Kad jēdziens “svešās valodas” padomjlaiku norietā kļūst neaktuāls, minētā fakultāte iegūst nosaukumu “Moderno valodu fakultāte”. Septiņdesmitie gadi saved vienkop gan latviešu, gan citu valodu filologus, arī žurnālistikas un bibliotēkzinātnes speciālistus Visvalža ielas 4a tolaik jaunajā namā: 1. un 2. stāvu apdzīvo latviešu un krievu filologi, bibliotekāri (bibļi – kā mīļi viņus sauca) un žurnālisti, 3. un 4. stāvā – pamatā angļi, franči, vācieši.
Skolotāju izglītošanas jomu kopš 1982. gada LU no filologiem pārņem jaunveidota – Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāte.
Jaunās tūkstošgades ieskaņā no Visvalža ielas uz Maskavas forštati pārceļas žurnālisti un bibliotēkzinātnieki, tur prof. Inta Brikše dibina jaunu – Sociālo zinātņu fakultāti.
Bet nav jau tā, ka Visvalža ielā paliekam bēdīgā mazumā; krītot visiem dzelžu priekškariem un mūriem, arī valodu un pasaules un Latvijas kultūrainas studijas plešas plašumā.
Latvistika baltu valodām par godu izvērš lituānistiku, veidojas teātra zinātnes studijas, literārā redaktora profesionāla sagatavošana, krievu filoloģija bagātinās slāvistikas virzienā, krāj spēkus ziemeļvalstu valodas un somugristika, franču filoloģijas studijas paveras romānistikai, pēc pusgadsimta aizmirstības atdzimst klasiskā filoloģija, izveidojas moderno valodu un biznesa studiju programma, kultūras un sociālās antropoloģijas programma, top un nu jau ir ar solīdu vēsturi gluži jauna vide ar daudzu valodu un kultūru ietvaru – Āzijas studijas.
Ar 2009. gada 1. septembri pēc LU vadības rosinājuma sākas Moderno valodu fakultātes un Filoloģijas un mākslas zinātņu fakultātes reorganizācija, veidojot jaunu fakultāti – Humanitāro zinātņu fakultāti (kuras nosaukumu tikai ar 1 balss pārsvaru apstiprina toreizējā apvienotā fakultāšu Dome).
Viss ir mainīgs… Kas tad tomēr ir nemainīgais?
- uzticība savai jomai, tās nākotnei un vērtībai sabiedrībā, ko apliecina Jūsu, dārgie absolventi un kolēģi, darbs, zināšanas, autoritāte cilvēkos un arī atsaucība šodienas notikumiem fakultātē;
- nemainīga ir humanitāro zināšanu vērtība sabiedrībā, pat, ja kādos laikos tā to īsti neaptver, neatzīst; pat, ja mākslīgs grasās būt viss, arī intelekts.
Dzirdēts, ka Raiņa slavenais citāts tiek pārfrazēts (mēs, filologi, protam novērtēt vārdu daudznozīmīgumu): ” Pastāvēs, ka neapsēdīsies”…
Šobrīd neesam apsēdušies, stāvam kājās – par sevi, par savu jomu, par zināšanām un atmiņām. Šobrīd vēsturnieki, teologi, sociālo zinātņu ļaudis, pedagoģijas speciālisti esam ceļā uz milzu savienošanos iecerētajā LU Rakstu mājā.
Grieķis Hērakleits teicis, ka vienā un tajā pašā upē nepiekāpsi… Jā, pārejot pāri Daugavai, varbūt būsim iekāpuši jau citā upē, ne tajā, ko pazinām šajā Daugavas krastā. Bet tas, droši vien, pārsvarā jau citām paaudzēm.
Foto: Jānis Brencis, Jolanta Zālīte, Edgars Zariņš
