Akadēmiskais centrs
Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Atvērto durvju dienā tiešsaistē topošos studentus sirsnīgi uzrunāja fakultātes Studentu pašpārvaldes priekšsēdētāja, Āzijas studiju bakalaura studiju programmas 2. kursa studente Laura Romanova. Lai viņas vārdi top iedrošinājums tiem, kas vēl stāv studiju izvēles krustcelēs!
Sveiciens visiem topošajiem studentiem!
Mani sauc Laura, es esmu Humanitāro zinātņu fakultātes Studentu pašpārvaldes priekšsēdētāja un šodien man ir dots tas gods jūs uzrunāt.
Kad vēl pati biju topošais students, atceros, kā es domāju par to, ka es patiesībā nezinu, ko darīt tālāk. Man manos 19 gados bija jāizvēlas, kā es pavadīšu visu atlikušo dzīvi, un es nezināju. Es šaubos, ka daudzi, kas šobrīd beidz vidusskolu, ir pārliecināti par savu izvēli. Tu vari apmeklēt visas izstādes “Skola” un Atvērto durvju dienas, piedalīties Studentu kurpēs un visu sīki un smalki izjautāt, tomēr tas nemainīs to, ka bieži līdz pat pēdējam brīdim tu nezini.
Šī nezināšana nebūt nepalīdzēja nervozitātes sajūtai, kas valdīja iekšā, pirmo reizi pa īstam sperot soli LU Humanitāro zinātņu fakultātes gaiteņos – nu jau kā studentam. Taču atskatoties, es saprotu, ka liela daļa no manām bailēm un nervoziātes vienkārši ir bijis dabisks satraukums, kas virmoja iekšā, uzsākot studijas. Pat, ja es līdz galam vēl nezināju, vai šis ir tas kaut kas, ko es patiesi vēlos, man pirmie soļi fakultātē simbolizēja ko krietni vairāk kā tikai potenciālu diplomu pāris gadus vēlāk. Iesoļošana studiju dzīvē nozīmēja sastapšanos ar kursabiedriem, kas kļuva par draugiem un, iespējams, nākotnes kolēģiem, un pasniedzējiem, kas nu ir mani mentori un lielākie atbalstītāji studiju procesā. Mani soļi mani uzveda arī augšā pa stāvajām kāpnēm uz pašpārvaldes kabinetu, kur es atradu cilvēkus, bez kuriem mana dzīve pašlaik nebūtu iedomājama un ar kuriem man ir patiess prieks sastrādāties. Cilvēkus, kuri mani uzņēma kā savējo, kā humanitāro, jau kopš paša sākuma.
Šajos nepilnajos divos gados šeit esmu ne tikai studējusi. Es esmu mācījusies to, ko nozīmē būt spējīgai vadītājai un būt īstam draugam, esmu palīdzējusi rīkot pasākumus, risinājusi konfliktus un iemācījusies rīkoties ar laminēšanas iekārtu.
Atzīstu – mēs visi saskaramies ar mazākām vai lielākām grūtībām savās izvēlēs, tomēr es vēlos jūs iedrošināt: pat, ja jūs nezināt, kur jūsu ceļš aizvedīs nākotnē, esot šajā fakultātē, ir tā labā sajūta, ka šo studiju ceļu jūs neejat vieni. Jūs vienmēr atradīsiet atbalstu – vai tie būtu kursabiedri, vai Studentu pašpārvalde, mācībspēks vai studiju metodiķe – jūs vienmēr uzklausīs, jo mēs, humanitārie, turamies kopā un atbalstām savējos.
Es ne brīdi nenožēloju savu izvēli studēt LU Humanitāro zinātņu fakultātē, jo šī fakultāte un visi tās cilvēki man ir devuši vairāk nekā es jebkad būtu cerējusi, un mēs visi vēlamies, lai arī jūs justos lepni, ja izvēlēsieties studēt kopā ar mums, jo nekas nerada lielāku prieku, kā dzirdēt, ka kāds ar smaidu sejā pasaka “Es esmu humanitārais!”.
