Akadēmiskais centrs
Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes (LU HZF) folkloristi regulāri dodas lielākās vai mazākās ekspedīcijās. Vienas dienas izpētes brauciena, kas notika 12. novembrī, mērķis bija Vismantu latviešu kolonija Lietuvā. Pēc leģendām uz turieni 13.gs. beigās, bēgot no vācu ordeņa, pārcēlusies daļa no Sidrabenes pils zemgaļiem. Par Vismantu teiksmaino mezglu rakstu pratēju Jāni Briņķi un viņa krājumiem 20. gadsimta 80.–90. gados daudz rakstīja Latvijas un Lietuvas presē. Pienācis laiks uz Vismantu koloniju palūkoties ar 21.gs. skatu!
Vairākus gadus esam pētījuši Dundurmuižas latviešu koloniju Lietuvā. Sadarbībā ar Klaipēdas un Viļņas universitātes pētniekiem nupat esam aizsākuši Vismantu latviešu kolonijas apzināšanu. Vēl pirms Otrā pasaules kara Pakrojas rajona Vismantu ciemā dzīvoja vismaz 500 latviešu. Karš, deportācijas, piespiedu darbs kolhozā, lauku meliorācija izjauca ierasto dzīves ritmu. Vismantieši izklīda pa pasauli, pārceļoties dzīvot uz citurieni, tostarp uz Latviju. Tagad Vismantos zaļo nu jau lietuviešu apstrādāti lauki, starp kuriem bijušajās mājvietās šur tur vēl redzams pa lielam ozolam, liepai vai gobai. Vismantiešu vēsture saglabājusies rūpīgi uzturētajos kapos, kā arī Lietuvas un Latvijas arhīvos, cilvēku dzīvesstāstos.
Vienas dienas izpētes braucienā, piedaloties doktorantam Robertam Ķipuram, maģistrantei Līgai Ploriņai, pētniekam Ingum Barovskim un šo rindiņu autorei, kā arī Lietuvas pētniekiem Ernestam Vasiļauskam, Regīnai Kvašītei un vēl dažiem interesentiem, foto un video fiksējām Vismantu ciema ainavu (ieskaitot kapsētu), intervējām bijušo vismantieti Ausmu Ivanovu (dz. Tiltiņu), apzinājām Vismantu kolonijas vēsturisko liecību iespējamās atrašanās vietas Lietuvā.
Te jāpiezīmē, ka zināmākais no vismantiešiem Jānis Briņķis (1912–1987) bagātīgu vietējās folkloras krājumu savulaik nodevis mūsu Latviešu folkloras krātuvē. Daļa no krājuma ir arī Šauļos un citviet. Viņš arī bijis t.s. mezglu rakstu zinātājs. Par Briņķa mezglu rakstiem, kas, iespējams, kalpojuši kā palīglīdzeklis tautasdziesmu saglabāšanai atmiņā, arī dziedniecības nolūkiem, rakstīts vairākkārt. No pēdējā laika publikācijām pieminams mūsu doktoranta Uģa Nasteviča raksts “The knot script – the lost writing system of the Latvian language” 2016. gada Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas krājumā.
J. Briņķis līdz ar Ausmas Ivanovas tēvu Pēteri Tiltiņu (1907–1976), kurš bija vietējās latviešu biedrības “Saule” vadītājs, pirms kara esot savācis prāvu latviešu grāmatu un senlietu krājumu. “Pēc kara atbrauca kgbešņiki, kapāja, dedzināja visu pēc kārtas. Briņķis ar tēvu, to, kas vēl bija brīnumainā kārtā palicis, savāca un ieraka. Tā tas tur zemē arī palicis.” (Ausma Ivanova)
Pat apvienojot latviešu un lietuviešu pētnieku spēkus, diez vai mums izdosies no zemes fiziski izcelt kādreiz ierakto. Kas zemē, tas paliek zemei. Tomēr mūsu spēkos ir apzināt šīs kādreiz tik rosīgās latviešu kolonijas vēsturi, piepulcinot to kopējam latviešu kultūrmantojuma pūram.
