Stipendiāts K.Simanovičs: Garš ceļojums sākas ar pirmo soli

Stipendija ir radīta, pateicoties Ž. Lapuķa novēlējumam un īstenojot viņa gribu – piešķirt stipendijas apdāvinātiem LU Teoloģijas fakultātes studentiem, kuri pēc studiju beigšanas kalpotu par mācītājiem Latvijas evaņģēliski luteriskās draudzēs vai strādātu par reliģijas (ticības) mācības skolotājiem skolās Latvijā. Stipendiāts K. Simanovičs labprāt dalās savās pārdomās par savu ikdienu.

No jaunieša pārliecības līdz pieaugušā ikdienai

Esmu viens no Rīgas Lutera draudzes mācītājiem Torņkalna baznīcā. Darba diena vai ikdiena attiecīgi ir saspringta, jo paralēli tiešajam darbam studēju LU Teoloģijas fakultātes (TF) maģistrantūrā – nu jau 2. kursā. Patiesībā diena izvēršas ļoti gara – no astoņiem rītā līdz pat desmitiem vakarā vai pat nereti vēlāk. Dienas lielāko daļu pavadu pienākumos, kas ir saistīti ar tiešo darbu, bet pēcpusdienā savukārt sākas studijas.

Pirmās studiju gaitas aizsākās diezgan sen – 1991.gadā. Nesen, šķiet, gadu iepriekš bija atjaunojusies LU Teoloģijas fakultāte, līdz tam Teoloģijas seminārs. Izvēle studēt TF bija saistīta ar manu tā laika - 19 gadīga puiša - izjūtu, iespējams, pārliecību, ka es gribētu kļūt par mācītāju. Lai kļūtu par mācītāju, bija nepieciešama savas draudzes mācītāja rekomendācija un pabeigta teoloģiskā izglītība, tādēļ 1991. gadā iestājos LU TF, kura tolaik vēl atradās pie Pāvila baznīcas A.Deglava ielā, un kādus gadus mēs pavadījām tur savās studijās. Tad vienā brīdī notika pārcelšanās uz LU Galveno ēku Raiņa bulvārī.

Studēt var jebkurā vecumā

Man radās vēlme turpināt studijas maģistrantūrā, jo sapratu, ka laika gaitā, protams, ir uzkrātas gan praktiskas zināšanas mācītāja darbā, gan teorētiskas zināšanas, un, interesējoties par dažādiem jautājumiem, lasot dažāda veida literatūru, sapratu, ka akadēmiskas studijas būtu zināms bonuss, būtu palīdzoši tādā nozīmē, ka akadēmiskas studijas vienmēr ir sistemātiskas studijas. Tur ir zināmas prasības un zināmi termiņi, zināmas tēmas, līdz ar to tas viss arī cilvēku disciplinē un liek viņam pastiprināti un mērķtiecīgi darboties, lai īstenotu kaut kādus uzdevumus. Un, šķiet, ka laikam tieši tas ir galvenais iemesls, jo ikdienā var palasīt dažādas grāmatas, bet tieši tas sistemātiskums un disciplinētība, kas tiek sagaidīta, ir tas pamata pamudinājums. Sapratu, ka kādu laiku tas ir pietrūcis. Atsāku studijas maģistrantūrā ar tādām zināmām bažām, nu kā tad tas būs pēc 22 gadiem, jo absolvēju programmu 1995. gadā. Kā tas būs – atkal iestāties fakultātē? Un, protams, kamēr Tu pārvari zināmas birokrātiskas grūtības un šķēršļus, saproti, kā šobrīd funkcionē iestāšanās sistēma un citas lietas, kas, iespējams, mūsdienu jauniešiem ir pilnībā pašsaprotami, bet man tas bija tāds zināms izaicinājums. Pilnībā no jauna bija jāiepazīst mācību process, lai gan biju nedaudz pārsteigts, redzot vēl kādu amata brāli savā kursā, un vēl pat citus mana un vēl vecāka gada gājuma cilvēkus. Studēt laikam var jebkurā vecumā.

Stipendija – vērtīgs atbalsts punkts

Par teoloģijas studentiem paredzētajām stipendijām, tai skaitā Žaņa Lapuķa piemiņas stipendiju, uzzināju caur kādām sarunām no cilvēkiem, kuri jau bija jau studējuši Teoloģijas fakultātē vai pat, ja nemaldos, caur sarunām ar kādiem mācībspēkiem, kuri, uzzinot, ka plānoju vai esmu iecerējis studēt, mēģināja mani iedrošināt, sacīdami, ka varētu vēl būt tāds finansiāls atbalsts, kas, protams, mūsdienās nav mazsvarīgi. Līdz ar to tas bija papildus iedrošinājums no to cilvēku puses, lai gan jāatzīst, ka arī zināmas pārdomas izraisīja jautājums par to, vai es vispār tikšu uzņemts, kāds ir konkurss, kādi ir noteikumi. Tad sev par zināmu gandarījumu konstatēju, ka tā laika 90-to gadu studijas ir bijušas visnotaļ labas sekmju ziņā, kā rezultātā tiku uzņemts budžeta grupā. Līdz ar to man nebija jādomā par finansiālo pusi šīm studijām. Kā lielākai daļai pretendentu un stipendijas saņēmēju, tas ir ļoti konkrēts atbalsts cilvēkam viņa ikdienas dzīvē. Vai nu runa ir par studentiem uzreiz pēc bakalaura programmas, vai runa ir par cilvēkiem ar konkrētām darba gaitām. Neapšaubāmi tiek atvieglota ikdiena un sadzīve.

Ziedošanas kultūra Latvijā ir savā attīstības sākumā

Intuitīvā izjūta – ziedošana ir visnotaļ spontāna darbība. Tādā ziņā, ka ziedošanas kultūra nav pašsaprotama Latvijas sabiedrībā. Ziedošanas kultūra ir ne tikai saistīta ar vispārējo labklājības līmeni, bet, manuprāt, ir pakļauta arī dažāda veida fluktuācijām, dažāda veida pārmaiņām īsākā laika periodā. To mēs, piemēram, redzam arī mūsu draudzē, jo arī draudze ir tāda organizācija vai tāda kopiena, kas dzīvo tikai no saziedotiem līdzekļiem un mēs redzam, ka cilvēku motivācija un spēja ziedot ir tiešā atkarībā no tiem ekonomiskiem procesiem, kas notiek Latvijas sabiedrībā kopumā.

Ziedot savai Alma Mater ir dabīgi un pašsaprotami

Domāju, ka ziedošanai ir vienkārša pamatmotivācija. Ja es esmu piedzīvojis kaut ko labu un es esmu pats to novērtējis un sajutis, arī sapratis pie sevis, cik tas ir bijis svarīgs atbalsts, tas ir neizbēgami, ka manī rodas vēlēšanās palīdzēt un atbalstīt arī citus cilvēkus vai projektus. Domāju, ka tas ir pats pamats. Tu vari dot no sevis to labāko. Un ja cilvēks to piedzīvo, ja viņš to sajūt, tad viņš to novērtē. Viņš agri vai vēli vēlēsies kaut kādā veidā arī no sevis dot. Līdz ar to, manuprāt, tā ir laba lieta un lieliska doma tam, kurš ir izgājis mācību procesu, kurš ir novērtējis iegūtās zināšanas un iegūtās attiecības un pieredzi, tad savukārt, kad šāds cilvēks dzird, redz aicinājumu atbalstīt Alma Mater, tur šī izjūta ir diezgan pašsaprotama – jā, tā ir tā vieta, kur es esmu kaut ko vērtīgu ieguvis, tāpēc es arī gribu no sevis kaut ko ziedot.

Lai mums visiem ir pietiekami iekšējās drosmes!

Visās dzīves jomās, kur tev rodas kāda iecere, tu varbūt nedaudz nobīsties no tās lieluma  vai no savu spēju mazuma, un tām bailēs acis ir lielas, un tās problēmas šķiet daudz lielākas, bet kad tu uzdrīksties un pārvari, kad tu izcīni šo iekšējo cīņu pats ar sevi un sper to pirmo soli, tad tu lēnām un pamazām redzi, ka ir iespējams. Manuprāt, tieši tas mums visiem būtu vajadzīgs vairāk – šī iekšējā uzdrīkstēšanās, šī iekšējā cīņa, sevis pašpārvarēšana, jo tikai tā kaut kādas lietas var notikties. Dzīve mēdz būt skarba, tā mēdz būt grūta. Tā par neko nekas nenotiek. Pār visu ir nedaudz jāpacīnās. Tāpēc novēlu šo iekšējo drosmi, iekšējo uzdrīkstēšanos. Jo tikai tā tādas lielas un skaistas lietas var mūsu dzīvē notikt. Ir tāds teiciens, ka “garš ceļojums sākas ar pirmo soli”.