Atskats uz L. Adamoviča 130. jubilejai veltīto konferenci

Konferenci ievadīja LU TF docents Juris Cālītis, akcentējot Adamoviča uzskatu, ka kristietība Latvijā tā īsti iesākusies tikai ar šī teologa vectēva paaudzi, jo līdz brāļu draudžu ienākšanai kristītie latvieši ne ticībā, ne tikumos neesot bijuši līdzīgi īstajiem kristiešiem – viņu ticība bijusi nedroša. Tikai brāļu draudžu mācītājiem izdevies, Adamoviča vārdiem runājot, „iemantot ļaužu sirdis evaņģēlijam”. J. Cālītis norādīja, ka, salīdzinot ar kultūrām, kur kristietība ir jau 1200 gadus, Latvijā tā vēl aizvien ir „papīra plāna”, cilvēki vēl nav tajā ieauguši ar saknēm. Brāļu draudžu tēmu turpināja arī nākamais runātājs, vēstures doktors Gundars Ceipe, kurš klausītājus īsumā iepazīstināja arī ar L. Adamoviča dzīves gājumu. Viņš norādīja, ka L. Adamovičs ir izveidojis baznīcas vēsturi kā atsevišķu disciplīnu un uzsvēra Adamoviča pūliņus palīdzēt izveidot „latvisku kristietību”. Savukārt LU TF docents un vadošais pētnieks Jānis Rudzītis-Neimanis aplūkoja Adamoviča grāmatas skolēniem, analizējot, kas tajās teikts par Veco Derību un kādā veidā teologs šajos darbos argumentējis, kādus akcentus licis un kādas līdzības izmantojis, uzsverot reliģijas kā bauslības izpratni iepretim personiskās reliģijas izpratnei. Noslēgumā J. Rudzītis-Neimanis uzsvēra, ka Adamoviča skolām sarakstīto grāmatu skatījums noteikti būtu noderīgs arī vidusskolēniem mūsdienās. Konferences pirmo daļu noslēdza pedagoģijas doktores Alīda Zigmunde un Jeļena Vediščeva. Savā referātā pētnieces akcentēja Adamoviču dzimtas ieguldījumu pedagoģijā, uzsverot Adamoviču daudzpusīgumu un spēju apvienot teorētiskās zināšanas ar praksi. Referāta lielākā daļa tika veltīta Fricim Adamovičam (1863-1933), pedagogam, kurš spējis apvienot ģeogrāfiju ar latvisko folkloristiku, valodu un latviskā attīstību un ieguldījis nozīmīgu darbu dzimtenes mācības attīstībā. Pēc īsas neformālas diskusijas kafijas pauzē konferenci ar priekšlasījumu par Jauno laiku Romas katolicismu kā Latvijas baznīcas vēstures historiogrāfijas pabērnu uzstājās LU TF doktorants Reinis Norkārkls. Viņš iepazīstināja klātesošos ar līdz šim nezināmu Latvijas Romas katoļu baznīcas historiogrāfu uzvārdiem un uzsvēra L. Adamoviča kā „latviešu baznīcas vēstures tēva” nozīmīgumu, akcentējot viņa ieguldījumu uz laikabiedru paveiktā fona. LU TF doktorante Eva Mārtuža savā pētījumā akcentēja Adamoviča izpratni par latviešu folkloras Dievu un norādīja uz sakarībām starp nozīmi, kuru Adamovičs piešķīris nacionālas baznīcas idejai, un viņa interesi par latviešu senreliģiju. Šo tēmu turpināja arī LU Humanitāro zinātņu fakultātes doktorants Ingus Barovskis, īpaši uzsverot Adamoviča ieguldījumu mitoloģijas definēšanā un pētniecībā. Tāpat pētnieks norādīja, ka Adamoviča zinātniskā darbība liek pamatu teoloģiskajiem un reliģiju zinātnes aspektiem folkloras pētniecībā. Konferenci noslēdza LU TF profesore Laima Geikina ar referātu par L. Adamoviču kā teologu, pedagogu, sabiedrisku darbinieku, latvieti un padomju varas upuri. Savā prezentācijā viņa akcentēja Adamoviča un LU TF saistību un norādīja uz niecīgo informāciju, kuru pētnieks mūsdienās var iegūt par šī zinātnieka raksturu (piemēram, uz apstākli, ka Adamovičs bija pirmais ministrs, kas aizgāja no K. Ulmaņa valdības, uz viņa vēlmi nosargāt latvietību, kā arī apbrīnojamajām darbspējām un nozīmīgo devumu LU un jo īpaši LU TF).