Akadēmiskais centrs
“Izdzīvošana” ir stāsts un pētījums par to, kā luteriskās baznīcas vadība centās baznīcu vadīt un pastāvēt padomju režīma laikā – cita starpā, arī pielāgojoties, saplūstot, sadarbojoties, paklausot, noslēdzoties, citiem vārdiem, izdzīvojot – kā visi. Un tomēr “Izdzīvošana” ir stāsts un pētījums arī par baznīcu, kas tikai tad patiesi var izdzīvot savu eksistenci, būt jēgpilna, nozīmīga un iedvesmojoša, ja tā izaicina, atveras, solidarizējas, kļūst par brīvības telpu, runā sava laikmeta valodā un tā vietā, lai izdzīvotu, cenšas būt patiesa un autentiska. Tikai tad baznīca izdzīvo sevi un kļūst par augsni kam lielākam nekā pati. Šīs abas tēmas ir nemitīgi klātesošas visā luteriskās baznīcas 20. gadsimta vēsturē. Tur ir cēlais un gaišais, bet arī nožēlojamais un tumšais. To visu apzināties – par labo pateikties un tā svētību vairot, bet tumšo atklāt, izvilkt gaismā un uzticēt transformācijai, atņemot tam spēku ietekmēt, noteikt un atkārtoties, – tas ir arī šīs grāmatas un tās lasītāju uzdevums. Ja mēs to darām, tad nepaliekam iestrēguši un paralizēti, bet esam ceļā cauri Lielajam Labirintam, pretī tā kodolam, centram un mērķim, kas ir lielāks par visu, ko spējam aptvert,” par savu grāmatu stāsta Linards Rozentāls.
“Linarda Rozentāla grāmatā,” norāda mācītājs Juris Rubenis, “rūpīgi un lietišķi aprakstīti pagājušā gadsimta notikumi, kuros esam pieredzējuši tik daudz emociju un drāmu. Nevaru lasīt šo grāmatu bez iekšēja saviļņojuma, jo tā ne tikai vēsta ko ļoti svarīgu par baznīcas dzīvi un uzdevumiem pagātnē, bet arī modina dziļāku izpratni par mūsu uzdevumiem šodien un rīt.
Katrs cilvēks piedzimst konkrētā laikmetā, kultūrā un ģimenē. Sākotnēji dažkārt šķiet, ka svarīgākais ir vienkārši izdzīvot. Tikai pakāpeniski atskārstam, ka galvenais uzdevums ir garīgi augt. Grāmata mudina mācīties no pagātnes un rīkoties tagad. Rīkoties ar mīlestības un patiesības pamodinātu sirdi, kādas mums tik bieži pietrūkst jaunībā.”
Atzinīgus vārdus par Linarda Rozentāla monogrāfiju “Izdzīvošana” teicis arī mācītājs Modris Plāte, viņš uzsver: “Šis ir nopietns un iejūtīgs gudra mācītāja pētījums par sinodālā un episkopālā principa attiecībām Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas pārvaldē 1948.–1984. gadā. Izmantoti daudzi avoti, plaši raksturots vēsturiskais fons, arī sinodālā pārvaldes principa ģenēze, vairāki LELB Satversmes reformu projekti.
Darbam, manuprāt, ir liela virsvērtība: ieskats LELB un tās pārvaldes ikdienā padomju režīma realitātē. Ar īpašu interesi lasīju IV, VI un VII nodaļu par vēl neuzrakstīto LELB jaunāko laiku vēsturi, par tagadējām problēmām, spožumu un postu... Tas padara grāmatu jo vērtīgu ne tikai šauram speciālistu lokam, bet visiem, kuriem rūp baznīcas nākotne.
Autoram ir izdevies pašķirt priekškaru uz vēl neapzinātiem, neizvērtētiem (un nenožēlotiem!) sovjetizētās baznīcas seku aspektiem postpadomju telpā. Arī tā, autora vārdiem runājot, ir daļa no Lielās, labirintam līdzīgās Dzīves.”
Dr. theol. Linarda Rozentāla darbs ir izstrādāts ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu projektā “Atbalsts doktora studijām Latvijas Universitātē”.
