Baltu filoloģijas studenti Gētes biedrības kopsapulcē Veimārā

Katrai kopsapulcei tiek izraudzīta īpaša tēma. Šī gada tēma bija „Gēte un pasaules reliģijas” (vācu val. Goethe und die Weltreligionen), un referātus tika aicināts sagatavot par sakrāliem aspektiem Gētes dzīvē un darbos. Kopsapulcē piedalās arī ārzemju Gētes biedrības, un Latvijas Gētes biedrību šogad kopsapulcē pārstāvēja literatūrzinātnieks Pauls Daija. Tā kā Gētes biedrība savās rindās vēlas rekrutēt arī jaunus un zinātkārus cilvēkus, šo pilnsapulci apmeklēt tiek dāvāta iespēja arī jauniešiem no dažādām valstīm, kurās biedrība darbojas, lai tur iepazītos ar biedrības vadību un citiem zinātkāriem jauniešiem. Arī – tās pēdējo gadu sasniegumiem, izbaudītu Veimāras (un veimāriešu) kultūras pasauli, protams, papildinātu savas zināšanas par Gētes dzīvi, darbiem, domām un to nenoliedzami lielo nozīmi pasaules literatūras un filozofijas attīstībā. Latvijas Gētes biedrības vadītāja literatūrzinātniece Gundega Grīnuma šajā dēkā iesaistīties aicināja divus Latvijas Universitātes baltu filoloģijas programmas studentus: Sintiju Ķauķīti un Rūdolfu Kristbergu – šo rindu autoru Sadarbība starp Gētes biedrību un baltu filoloģijas studentiem notiek jau vairākus gadus – protams, ar tiem, kas ieinteresēti vācu kultūrā, starpkultūru kontaktos, kā arī apmaiņas studijās Vācijā. Pirms iegrimstu aprakstos par Veimārā Gētes biedrības pilnsapulcē piedzīvoto, domāju, pieklātos pateikt pāris vārdus par Gētes biedrību un tās darbošanos Latvijā. Kā secināsit no fakta, ka šī bija jau 83. pilnsapulce, Gētes biedrība dibināta jau krietnā pagātnē – 1885. gada 20. un 21. jūnijā, Veimārā, kas arī palikusi Gētes biedrības „galvaspilsēta” līdz pat mūsdienām. Atbalstīt, popularizēt un veicināt tajā pašā gadā dibinātā Gētes Nacionālā Muzeja un Gētes Arhīva darbību līdz Otrajam pasaules karam bija Gētes biedrības galvenie uzdevumi. Šajā laikā Veimāra kļuva par galveno Gētes izpētes un popularizēšanas centru, taču laika posmā no Pirmā līdz Otrajam pasaules karam Gētes biedrība nodibināja lokālas biedrības arī daudzās citās Vācijas pilsētās. Pēc dzelzs priekškara (noteikti skaļās) nobrukšanas 1990. gadā, biedrība pilnībā un netraucēti varēja darboties arī citās valstīs, dodot iespēju arī ārzemju Gētes pētniekiem un cienītājiem iesaistīties pasaulslavenā rakstnieka un domātāja dzīves un darbu izpētē. Un kopš 1998. gada Gētes biedrība sev mājas atradusi arī Latvijā. Lai godinātu Gēti kā starptautisku kultūras fenomenu, reizi divos gados Veimārā tiek rīkota iepriekšminētā Gētes biedrības pilnsapulce, kurā jaunie zinātnieki un arī jau nobrieduši pētnieki lasa savus referātus un dalās divos gados jauniegūtajās zināšanās. Taču, pilnsapulces laikā netiek tikai runāts un ar pildspalvu norādīts uz gariem vārdiem slaidšovos. Pasākumos tiek arī ēsts, dzerts, mīlēts (mīlestība pret kultūru, mākslu, Gēti un vācu valodu ir teju ar roku sataustāma), cilvēki apmainās ar asprātībām, vizītkartēm un e-pastiem. Tiek apmeklēti muzeji, operas izrādes, Viduslaiku pilis un brīvākos brīžos – McDonalds. Bet par visu notikušo pēc kārtas. Mēs Vācijā ielidojām 21. maija pēcpusdienā. Laiks – vēl mānīgi silts. Jāatzīmē, ka Latvijā tajā laikā tika aizvadīts siltākais maijs meteoroloģisko mērījumu vēsturē, tāpēc arī Vācijā cerējām uz dienvidnieciskām noskaņām. Tādu nebiju. Berlīne vēl bija silta un pavasarīga, taču Veimāra bija lietaina, auksta un ciemiņiem nedraudzīga. Bet tas nekas. Bija iespējams pavadīt vairāk laika iekštelpās. Tā kā mums bija jādzīvo ar erudītiem jauniešiem no citām valstīm, itin viegli iznāca iepazīsties ar ārkārtīgi zinošiem un talantīgiem jauniešiem, kas savā vecumā zinātniskajā vidē jau plūc laurus no kuplākajiem zariem. Viens no maniem istabas biedriem bija uzaicināts uz pilnsapulci, lai saņemtu balvu par uzvaru biedrības rīkotā Gētem veltītā eseju konkursā. Ļoti iedvesmojoši un apsveicami. Tā kā – par spīti polārajam lokam tuvam laika temperatūrām, kopumā žēloties nevarēja. Apmainījāmies ar e-pastiem un ieguvām dzīvē noderīgus jaunos kontaktus. Pirmajā kopsapulces dienā klausījāmies jauno zinātnieku referātus. Kopumā tie ir pētnieki, kas prezentē savus maģistra vai doktora darbus, kādus atsevišķus to aspektus, ekscerptus, kas cieši saistīti ar Gētes darbību un atbilst Gētes biedrības interesēm. Bet apzīmējums „jaunie” nepadara šos darbus mazāk kvalitatīvus. Tie bija augstvērtīgi un sarežģītāk uztverami nekā vairāki jau pieredzējušu pētnieku referāti. Vācu valodā lasoši interesanti ar lasīto referātu kopsavilkumiem var iepazīties zemāk norādītajā Gētes biedrības mājaslapā. Pēcāk mēs iepazināmies ar Veimāras slavenākajiem apskates objektiem, krāšņākajiem muzejiem, simboliskākajiem veikaliņiem un interesantākajām ēstuvēm. Veimārā valda sajūta, it kā visa pilsēta būtu muzejs. It kā iebraucot tajā, tu neapzināti piekrīti nerakstītiem noteikumiem, nomaini apavus un apsoli nekam nepieskarties un neko nesabojāt. Un šāda aura pilsētā valda gan brīvdienās, kad pilsēta guļ, gan darba dienas vidū, kad tā ir cilvēku un ikdienas sīkumu, tikšanos, pienākumu pilna. Pār pilsētu valda miera un senatnes, cilvēka pašu augstāko garīgo vērtību smogs. Otrās kopsapulces dienas vakarā biedrība saviem locekļiem un jaunajiem zinātniekiem (pie kuriem augstprātīgi pieskaitu arī sevi un Sintiju) dāvāja iespēju apmeklēt operas izrādi Veimāras nacionālajā teātrī. Vēstures mīļotājiem – Veimāras nacionālajā teātrī 1919. gadā, no 6. februāra līdz 6. jūnijam sanāca Veimāras nacionālā asambleja (tā laika Vācijas de-facto parlaments), kura sastādīja un pieņēma konstitūciju, pēc kuras no 1919. līdz 1933. gadam darbojās Veimāras republika. To vēlāk nomainīja nacistiskā Vācija. Mūzikas mīļotājiem – operā tika izrādīta Šarla Guno 19. gadsimta vidū komponētā opera „Fausts”, kas balstīta uz Gētes traģēdijas „Fausts” pirmo daļu, ko vāciski pazīt kā Urfaust. Nākamajā vakarā pēc referātu lasījumiem (starp kuriem pamanījāmies izstaigāt Veimāras pilsētas tālākos nostūrus un klusākās ieliņas, pilnībā iepazīstot vēsturisko pilsētu) biedrība rīkoja vakariņas par godu tas locekļiem. To laikā baudījām izsmalcinātus ēdienus un vīnu (varbūt mazliet par daudz vīna) un pēcāk devāmies uz nakts ekskursiju pa 1885. gadā atklāto Gētes Nacionālo muzeju, kas sastāv no modernas ēkas dažādām mūsdienu ekspozīcijām un Gētes privātmājas, kas saglabāta tādā stāvoklī, kā viņa dzīves laikā, kā arī no Gētes paša iekārtotā dārza. Skaista pieredze un interesantiem faktiem pilna stunda reālā vēsturē. Arī bez laika mašīnām. Sestdiena tika veltīta ekskursijai uz Aizenahu, nelielu pilsētu Tīringenes zemē (šajā zemē atrodas arī Veimāra). Šeit mūs uzņēma pilsētas mērs – kāda lieliska un asprātīga dāma, kas cienāja mūs ar vīnu un uzkodām un lika aizmirst par nepatīkamajiem Tīringenes laikapstākļiem. Aizenahas vēsture cieši saistīta ar Vartburgas pils vēsturi. Šo pili arī devāmies apskatīt. Vartburga (pēc leģendām) celta 1056. gadā, un ir nozīmīgs centrs Vācijas un kristietības attīstībā. Šajā pilī kādu laiku dzīvojis arī Mārtiņš Luters, un viņa darbistabu izdevās apskatīt arī mums. Braucot mājup, pavadījām dienu Berlīnē, pārrunājām iespaidus un atradām Gētes pieminekli. Nez, vai veimāriešiem neskauž, ka Gēte nolēmis uz mūžību apmesties arī citur? Vairāk informācijas par Gētes biedrību – biedrības mājas lapā un 2013. gada konferences programmā.