Akadēmiskais centrs“To, kas ir filozofija jau tās sākumos, manuprāt, lieliski un liktenīgi raksturo Hērakleita izteikumi, kuros vēstīts par guļošajiem, miegu un tā pretmetu – pamošanos, nomodu. Pamosties – tas kopš tā laika ir kļuvis par noturīgu filozofijas motīvu, tāpat kā miega un nomoda attiecības kalpojušas par modeli filozofiskas izziņas, zināšanu un domas aprakstam. Filozofija ir pamošanās un nomods. Citu Hērakleita izteikumu motīvu reiz lieliski nolasa Martins Heidegers, kad “Sarunās uz laiku ceļa” (1944/45) izvēlas 122. fragmentu, lai raksturotu domas kustību. Šajā Hērakleita fragmentā atrodams tikai viens vārds – “άγχιβασίν”. H. Dīlss tulko šo vārdu kā “tuvošanās”. Šis vārds, šķiet, neizsaka daudz, tomēr Heidegera “Sarunā uz laiku ceļa” tas izsaka būtisko. Filozofija ir ieiešana tuvumā, uzkavēšanās tuvumā un palikšana tuvumā – doma ir tuvošanās norise lietām, īstenībai, esamībai un vienlaikus – pamošanās. Tuvums lietām pamodina. Šis nomods kā tuvums tam, kas ir, ir vienīgais, ko sauktu par dzīves vērtu. Tikai uz tā fona filozofi rada un atstāj to, ko būtu vērts saglabāt – domu, tekstu, sarunu, ietekmi, tēlu.” (Raivis Bičevskis, Dr. phil., asoc. prof., FĒN vadītājs)
“Gara dzīves disciplīna (māksla+zinātne+stils+īpaša vārdnīca), kas spriež par cilvēku un viņa vietu pasaulē” (Maija Kūle, Dr. phil. habil, profesore)
“Reflektēts dzīvesveids, mēģinājums risināt jautājumu “kā dzīvot?” un “kā nomirt?”.” (Igors Šuvajevs, Dr. phil., profesors)
Filozofija ir humanitāro zinātņu joma, kas kritiski analizē un izvērtē cilvēkam pieejamās zināšanas, kā arī eksistenciālos un ontoloģiskos iepriekšpieņēmumus, kas veido sociālo lauku un kultūrvēsturisko kontekstu, kurā attīstās zinātnes un priekšstati par cilvēka dzīvespasauli. Citastarp filozofija izvērtē sabiedrisko norišu un zinātnes jautājumus epistemoloģiskā (zināšanu veidošanās) un ētiskā kontekstā.
Filozofija pielieto plaša spektra kvalitatīvās pētniecības metodes humanitārajās zinātnēs, un tādējādi ir nepieciešami starpdisciplināra – tās uzdevumos ietilpst arī zinātnes un pētniecības jomu savstarpējo saikņu meklējumi. Tādējādi filozofija veido izpratni par zināšanu savstarpējību – patības iedibinātību sabiedrībā, zinātņu sociālo un vēsturisko kontekstu, un sabiedrības vērtību un valdošo ētisko priekšstatu saikni ar norisēm zinātnē un kultūrā. Filozofijas interešu lokā ir cilvēka – vides, cilvēka - dzīvnieka, cilvēka – tehnoloģiju attiecības, valdošās biopolitiskās norises un sociālās prakses, tāpēc filozofija nodarbojas arī ar citu zināšanu jomu meta-analīzi, iezīmējot plašāku eksistenciālu, ģenealoģisku un ontoloģisku kontekstu pastāvošajai sociālajai, politiskajai un cilvēka patības pašizpratnes kārtībai. Līdz ar to filozofijas uzdevums ir arī uzdot jautājumus par šķietami pašsaprotamo, likt šaubīties par to, ko šķietami zinām un brīnīties par iepriekš nepārdomāto. Šajā ziņā filozofijas uzdevums ir zināšanu problematizācija – tas ir ne vien kritisks, bet arī jēgveidojošs pētnieciskais uzdevums, kas aicina ne vien kritiski analizēt pastāvošo sociālpolitisko situāciju un zināšanu pamatus, bet arī iezīmēt potenciālos nākotnes attīstības ceļus zinātnē un ētikā, kā arī veicināt sociālās pārmaiņas.
Filozofijas studijas veicina kritisko domāšanu, sniedz zināšanas loģikā, kā arī nojauc iesīkstējušus stereotipus un domāšanas kļūdas, ļaujot patstāvīgi nonākt pie atziņām par sabiedrību tiklab analītiskā, kā arī ētiskā kontekstā. Var pat teikt, ka filozofija ir sava veida terapija – iespēja apzināties sevi sociālā, politiskā un individuālētiskā kontekstā, patstāvīgi identificējot noderīgo un atmetot lieko mūsdienu steidzīgajā pasaulē un lielajā informācijas gūzmā. (Anne Sauka, Dr.phil., lektore, pētniece)
“Filozofija ir protozinātne (sengrieķu prōto-, „prims”), un tā ir pirmszinātniska divās nozīmēs. Pirmajā nozīmē filozofija ir izziņas sfēra, kas tiecas sistemātiski risināt problēmas un atbildēt uz jautājumiem pirms šo problēmu risināšanai un jautājumu atbildēšanai ir izstrādāts skaidrs teorētisks ietvars un metodiska pieeja. Filozofija ir būtiska jaunām zinātnēm, kurās attīstītu teoriju un uzticamu metožu trūkuma dēļ valda konceptuāla migla — filozofija darbojas šajā miglā, palīdzot uzdot pareizos jautājumus, pārskatāmi formulējot problēmas un skaidri definējot pamatjēdzienus. Šobrīd šāda jauna zinātne ir, piemēram, kognitīvā zinātne; pirms evolūcijas teorijas un ģenētikas sintēzes vienotā teorētiskajā ietvarā šāda jauna zinātne bija bioloģija; pirms Galileja un Ņūtona — fizika. Ja izziņas sfēras ietvaros parādās uzticamas skaidrojošas vai prognozējošas teorijas, formalizētas metodes un precīza terminoloģija, tad filozofam ir jādod vieta zinātniekam. Tomēr daži izzināmie priekšmeti to specifiskās iedabas dēļ nav pakļaujami skaidram teorētiskam ietvaram. Šādi priekšmeti ir, piemēram, pareiza rīcība (ētika), sabiedrības organizēšana un pārvalde (politika), māksla un skaistais (estētika) u.c. Tādējādi otrajā pirmszinātniskuma nozīmē filozofija ir nenogurstoša pavadone izziņas sfērām, kuru priekšmets vienmēr ir principiāli pirms zinātnes. Šeit, izziņai nekad nespējot balstīties skaidrā teorētiskajā ietvarā, ir jāpaļaujas uz filozofu, kas uztur konstruktīvu diskusiju, atklājot to dalībnieku slēptās vērtību sistēmas, demonstrējot uzskatu iekšējas pretrunības un palīdzot skaidrot lietotos jēdzienus.” (Toms Stepiņš, mg. phil., zinātniskais asistents)