Bernharda Holandera balvas ieguvēji un godalgoto darbu kopsavilkumi

Bernharda Holandera balvas ieguvēji un godalgoto darbu kopsavilkumi

Bernharda Holandera balvas ieguvēji un viņu darbu kopsavilkumi 2017 Dāvis Beitlers 2016 nepiešķīra 2015 Tatjana Bogdanoviča 2014 Mārcis Kalniņš, Inna Gīle 2013 Aleksandrs Kovaļenko 2012 Ilona Teplouhova 2011 Raitis Simsons 2010 Toms Ķikuts 2009 Ineta Lipša  (doktora darbs) 2008 Elīna Guščika 2007 nepiešķīra 2006 Mārtiņš Lūsēns 2005 Anita Čerpinska 2004 Andris Šnē (doktora darbs) 2003 Mārtiņš Mintaurs Dāvis Beitlers "Latviešu jūrniecība trimdā (1944–1987): kuģi, jūrnieki un organizācijas" Dāvja Beitlera darbs ir fundamentāls pētījums nepilnu divsimts lapaspušu apjomā, izkoptā un intelektuālā valodā par Latvijas kuģiem un jūrniekiem, to  likteņiem trimdā. Viņš izvirza jautājumu par to, cik lielā mērā iespējams runāt par latviešu jūrniecības nozari kā vienotu veselumu klaida apstākļos – ne tikai par atsevišķiem nozares elementiem, piemēram, latviskas izcelsmes jūrniekiem dažādu valstu rēderu dienestā, atsevišķiem kuģiem, kas vai nu atlikuši no likvidētās Latvijas Republikas tirdzniecības flotes, vai nonākuši latviešu izcelsmes rēderu īpašumā trimdā. Apkopojot šos daudzos ar Latvijas Republikas tautsaimniecības tik svarīgu nozari saistītos elementus, viņš trimdas jūrniecības nozari pēta kā virsrakstā minēto trīs komponenšu sakausējumu. Tā kā  līdz šim šai latviešu trimdas  vēstures tēmai pievērsta tikai fragmentāra uzmanība, tad Beitlera pētījumam ir paliekoša nozīme mūsdienu Latvijas historiogrāfijā. Autors apskata visu Latvijas Rietumos palikušo Latvijas kuģu tālākās gaitas pēc 1940. gada, Latvijas diplomātisko aprindu centienus pārraudzīt kuģu darbību, tiesu procesus Anglijā un ASV par kuģu piederību. Viņš konstatē, ka pēdējais Latvijas kuģis (“Everards”) ticis sagriezts Spānijā 1968. gadā. Savukārt latviešu jūrniecība trimdā turpināja pastāvēt līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai. Aptuveni divdesmit gadu pēc kara beigām darbojās Friča Grauda dēlu Viļņa un Gunāra rēdereja apsaimniekojot gan karu pārdzīvojušos un Rietumos nonākušos no tēva mantotos kuģus, gan iegādājot vairākus jaunus. Tatjana Bogdanoviča: ”Dinaburgas rezidences jezuītu darbība Inflantijas rekatolizācijas jomā”. Maģistra darba izstrādei autore izmantojusi Latvijas Valsts Vēstures arhīva, Baltkrievijas Nacionāla Vēstures arhīva (Национальный Исторический архив Белоруссии), Krievijas Valsts seno aktu arhīva (Российский Государственный архив древних актов) un Valsts kultūras pieminekļu Pieminekļu dokumentācijas centra materiālus. Lielais avotu klāsts pamatā ir latīņu valodā, un kopumā maģistra darba izstrādē izmantoti avoti un historiogrāfija septiņās valodās. Maģistra darba tēmas izpētes rezultātā autorei izdevies konstatēt Inflantijas rekatolizācijas cēloņus, īpatnības, kā arī definēt šī procesa pamatposmus. Pētot jezuītu lomu rekatolizācijas procesā, pirmkārt, T.Bogdanoviča noteikusi precīzu Dinaburgas rezidences dibināšanas gadu. Otrkārt, līdz šim pētnieki pievērsa uzmanību tikai jezuītu veiktajam izglītojošam darbam, ignorējot to, ka ordenis vienlaicīgi darbojās vairākos virzienos. T.Bogdanoviča maģistra darbā pievērsās Dinaburgas jezuītu devumam garīgajā sfērā un sakrālas mākslas izmantošanai kā rekatolizācijas līdzekļiem. Rezultātā autorei izdevās apstiprināt historiogrāfijā valdošo uzskatu, ka tieši jezuītiem bija noteicošā loma Inflantijas rekatolizācijas procesā. Mārcis Kalniņš: Telpas organizācija Kreiču neolīta apmetnē Maģistra darbā, izmantojot Ģeogrāfiskās informācijas sistēmas (GIS) palīdzību, analizēti 1956. – 1959. gadā arheoloģiskajos izrakumos iegūtie dati par Kreiču apmetni, kura ir teritorijas ziņā visplašāk izpētītā neolīta apmetne Latvijas teritorijā. Tā kā šajā apmetnē izpētīta lielākā tās daļa, tad tajā iegūtie dati var sniegt vērtīgu informāciju par neolīta dzīvesvietas telpisko organizāciju. Tādēļ šī maģistra darba mērķis ir noteikt Kreiču apmetnes telpas organizāciju dažādos tās apdzīvotības posmos neolītā. Pēc visu atradumu kvantitatīvās un telpiskās analīzes izdevās noteikt, ka Kreiču apmetnes teritoriju cilvēki pirmoreiz apmeklējuši jau agrajā neolītā. Savukārt ap 3500. g.p.Kr. Kreiču apmetne kļūst par īslaicīgu uzturēšanās vietu, kurā cilvēki atgriezušies vismaz trīs reizes. Laika posmā no 3500. līdz 3200. g.p.Kr. cilvēki Kreiču apmetnē apmetušies jau uz ilgstošāku dzīvi, par to liecina divas potenciālās celtņu vietas . Izejas datu trūkuma dēļ nebija iespējams noteikt ne precīzus celtņu izmērus, ne to orientāciju, ne arī precīzāku iekšējo organizāciju. No vidējā neolīta pēdējā ceturkšņa līdz vēlā neolīta sākumam apmetnē pastāvējušas divas celtnes, kuras bijušas 15 – 20 m² plašas vientelpas būves, kurās izdalāma saimniecības, amatniecības un „tīrā” zona. Savukārt uz dienvidiem no abām celtnēm atradusies atkritumu izmešanas zona. Spriežot pēc apmetnes telpas organizācijas un pieejamās etnogrāfiskās informācijas par mednieku-vācēju kopienām mērenajā klimata joslā, agrajā un vidējā neolīta vidū Kreiču apmetne funkcionējusi kā pāris indivīdu apmešanās vieta medību laikā. Savukārt vidējā neolīta otrajā pusē un beigās Kreiču apmetnes izmērs un novietojums atbilst vienas ģimenes sezonālai apmešanās vietai. Aleksandrs Kovaļenko: Principāta sistēmas transformācija imperatora Nervas laikā Maģistra darbs veltīts līdz šim maz pētītai tēmai – Romas impērijas politiskās sistēmas (principāta) transformācijai imperatora Nervas valdīšanas laikā (m.ē. 96.-98.g.). Kā zināms, Nervas valdīšana ievadīja t.s. „piecu labo imperatoru periodu” (m.ē. 96.-180.g.), kam bija raksturīga efektīva pārvaldes sistēmas funkcionēšana, iekšpolitiskā stabilitāte un harmonija valdnieku un elites attiecībās. Tātad tieši 96.-98. gadā principāta sistēmas evolūcijā notika lūzumus, kas ļāva pārvarēt I gs. galvenās politiskās un ideoloģiskās pretrunas. Maģistra darbā ir izanalizēti konkrētā lūzuma priekšnosacījumi, būtība, kā arī loma tālākajā principāta attīstībā. Inna Gīle: Kara medicīnas nozare Latvijas armijā 1919-1920: Kara medicīnas iestādes Maģistra darbā aplūkots līdz šim nepētīts temats - Latvijas armijas Sanitārās pārvaldes un tai pakļauto kara medicīnas iestāžu darbība Neatkarības kara laikā 1919. - 1920. gadā. Pētījums galvenokārt balstīts uz Latvijas Nacionālā arhīva, Latvijas Valsts vēstures arhīva fondos atrodamajiem avotiem. Pētītas un salīdzinātas tādas kara medicīnas iestādes kā Latvijas Kara slimnīca, četras garnizonu lazaretes - Liepājas, Valmieras, Daugavpils, Ludzas, trīs divīziju lauka lazaretes - 1. Kurzemes, 2. Vidzemes, 3. Latgales, kā arī Sanitārais vilciens, Sanitārā noliktava un atsevišķās karaspēka daļās esošās pulka ambulances un pārsienamie punkti. Darbā pievērsta uzmanība ievainoto, kontuzēto, ar gāzēm saindēto un slimo karavīru sastāvam un izmaiņām Sanitārajai pārvaldei pakļautajās medicīnas iestādēs. Īpaša uzmanība pievērsta kauju darbībai un dažādu slimību, tai skaitā venērisko un epidēmisko, apkarošanai. Aplūkots arī medicīniskā personāla sastāvs un izmaiņas attiecībā pret pacientu skaitu. Pētījums atklāj kara medicīnas nozares nozīmi kaujasspējīgas un spēcīgas armijas izveidē. Tāpat tas nozīmīgs ne tikai no militārā, bet arī no politiskā un sociālā viedokļa, jo padziļina zināšanas par šo svarīgo Latvijas vēstures periodu. Ilona Teplouhova: Latvijas teritorijas 13.-17. gs. vaska zīmogi Latvijas Valsts vēstures arhīvā Maģistra darbs „Latvijas teritorijas 13. – 17.gadsimta vaska zīmogi Latvijas Valsts Vēstures arhīvā” tika veltīts Latvijas Valsts Vēstures arhīva (LVVA) krājumā esošo vaska zīmogu izpētei un sākotnējai analīzei. Darba mērķis bija apzināt LVVA krājumā esošos vaska zīmogus, kas attiecas uz aplūkojamo laika periodu, uzsākt to klasifikāciju un sākotnējo analīzi. Izvirzītā mērķa sasniegšanai tika izveidota apkopojoša tabula, kurā uzskaitītas visas zīmogus raksturojošās pazīmes – izmēri, krāsa, piestiprināšanas veids, atrašanās vieta pie dokumenta un saglabāšanās pakāpe. Maģistra darba tēmas aktualitāti noteica fakts, ka LVVA krājumā esošie vaska zīmogi nav tikuši uzskaitīti un sistematizēti pēc jebkāda principa, un par tiem pieejamā informācija ir fragmentāra un daudzos gadījumos kļūdaina. Darba izstrādē izmantoti LVVA 8.fonda – Rīgas maģistrāta Iekšējais arhīvs (Vidzemes guberņa) – dokumenti, kas veido lielāko daļu no LVVA dokumentiem, kuriem pievienoti vaska zīmogi. LVVA 8.fonds maģistra darba izstrādei tika izvēlēts, jo tajā ir atrodams lielākais vaska zīmogu skaits un fonds ir veidojies oriģināli – tas nav ticis veidots, atlasot atbilstošus dokumentus no arhīva krājuma, kā tas ir noticis ar daudzu citu fondu izveidi. Veicot zīmogu uzskaiti tika noskaidrots, ka LVVA 8.fondā atrodami 689 vaska zīmogi, kas veido apjomīgu un daudzveidīgu avotu klāstu, kas līdz šim nav ticis pilnībā apzināts un sistematizēts, no kuriem 94 zīmogi ir saglabājušies fragmentāri (sadrupuši, atdalījušies no stiprinājuma, pārkaļķojušies, nodiluši, ādas maciņos ievietotie zīmogi ar pelējuma pazīmēm), tāpēc to piederību nebija iespējams noteikt. Dotais uzskaitījums sniedz būtisku ieguldījumu sfragistikas pētniecībā, tieši avotu sistematizācijas jomā. Pētnieciskā darba rezultātā 8.fonda materiālos atklāts Kurzemes bīskapijas bīskapa Martina Levitas lielais zīmogs, kas datēts ar 1486.gadu un bīskapa Heinriha fon Bazedova lielais zīmogs, kas datēts ar 1512.gadu. Abi zīmogi pēc literatūras datiem tika uzskatīti par zudušiem. Maģistra darba ietvaros tika veikta avotu salīdzinošā analīze, kuras rezultātā tika noskaidrotas būtiskākās zīmogu izmaiņas laika gaitā, kas skar zīmogu formu, krāsu, attēlotās figūras, kā arī uzrakstus. Raitis Simsons: Senprūšu sabiedrības sociālo un politisko struktūru atainojums Elbingas vārdnīcā Elbingas vācu-prūšu divvalodu 14. gs. vārdnīca ir unikāls prūšu valodas rakstu piemineklis Baltijas jūras reģiona zemju viduslaiku vēstures pētniecībā, jo tā satur daudzas liecības par tā laika prūšu sabiedrību un saimniecību. Maģistra darba mērķis ir aplūkot senprūšu sabiedrības sociālo un politisko struktūru atainojumu Elbingas vārdnīcā un salīdzināt šo atainojumu ar citu 13.-14. gs. avotu ziņām, lai pārbaudītu, cik uzticamas ir vārdnīcas ziņas par prūšu sabiedrību Vācu ordeņa valstī un cik lielā mērā tā izmantojama kā vēstures avots šīs tēmas izpētē. Secināts, ka Elbingas vārdnīca ir izmantojama kā vēstures avots par 13.-14. gs. prūšu sabiedrību, jo tā norāda uz sabiedrības attīstības tendencēm šajā laika posmā, gan grupējot prūšu sabiedrību raksturojošos terminus dažādās vārdu grupās, gan norādot šo vārdu savstarpējo hierarhiju. Toms Ķikuts: Latviešu kolonijas Ufas guberņā 1877.-1914.g. Pētījumā analizēta no Baltijas pārceļojušo latviešu zemnieku koloniju attīstība Ufas guberņā. Zemnieku pārceļošana bija Baltijas 19. gs. otrās puses sociālekonomiskās modernizācijas sastāvdaļa, tādējādi darbā pētītas pārceļošanas uz citām Krievijas guberņām attīstības īpatnības kopējās migrācijas kontekstā un tās vērtējums sabiedrībā. Pētīti arī pārceļošanas iemesli, norise un turpmākā koloniju attīstības gaita. Pārceļošana uz Ufas guberņu notika 19. gs. 80.–90. gados, taču turpinājās līdz 1. pasaules karam. Migrācijas rezultātā Baltijas zemnieku saimnieciskā pieredze, izglītības un kultūras tradīcijas tika pārnestas citā kultūrvidē, taču neskatoties uz saimnieciskām grūtībām Baltijas zemnieku attīstītā agrotehniskā pieredze, kultūras un izglītības tradīcijas noteica lielākās Ufas guberņas latviešu koloniju daļas veiksmīgu attīstību. Ineta Lipša: Sabiedriskā tikumība Latvijā, 1918-1940 Pētījumā analizēta sociālā realitāte, kas Latvijas Republikā pirms Otrā pasaules kara tika apzīmēta ar sabiedriskās tikumības jēdzienu, iekļaujot tajā divpadsmit sociālās parādības – ārlaulības bērnus, abortus, homoseksualitāti, nekaunīgu izturēšanos, prostitūciju un veneriskās slimības, pašnāvības, ubagošanu, cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem, kā arī pornogrāfiju, žūpību, narkomāniju un azartspēļu spēlēšanu. Sabiedriskā tikumība Latvijā no 1918. līdz 1940. gadam ir aplūkota kā vēsturisks process, ko ietekmējusi attiecīgā laikmeta sociālpolitisko un kultūrvēsturisko faktoru mijiedarbība. Tāpēc darbā ir parādīts vēsturiskais konteksts, kas ietekmēja sabiedriskajai tikumībai raksturīgo sociālo parādību cēlonību, ir analizēti cilvēku priekšstati par sabiedrisko tikumību un to veidojušajām sociālajām parādībām, kā arī minēto priekšstatu formulēšanā izmantotā retorika, un ir izpētītas sabiedriskās tikumības normas, sociālās parādības un valsts politika to savstarpējā mijiedarbībā. Mārtiņš Lūsēns: Livonijas ordeņa pils Ventspilī. Arheoloģiskā izpēte Ventspils pils Livonijas laikā bija Ventspils komturejas administratīvais centrs un komtura mītne. Pirmo reizi pils un komturs rakstītajos avotos pieminēti 1290.g. 10.augustā. Lielākā daļa pētnieku uzskata, ka tā celta jau nedaudz agrāk - 13.gs.70.-80.gados. Plašu informāciju par pils teritorijas plānojumu agrīnajā posmā, kā arī vēlāko priekšpils apbūvi sniedza arheoloģiskie pētījumi, kas pilī ar nelieliem pārtraukumiem turpinājās no 1985.g. līdz 2001.g. Kopumā izpētīti vairāk kā 790 m2, kas ļauj pieskaitīt šo nelielo Kurzemes pili samērā labi izzinātiem arheoloģijas pieminekļiem. Pils iekštelpu izpēte savukārt ļāvusi noskaidrot regulārās kastelas 1. stāva telpu sākotnējo plānojumu un funkcijas Livonijas ordeņa laikā, kā arī devusi priekšstatu par korpusu pakāpeniskajiem celtniecības etapiem. Austrumu korpusā un Rietumu korpusa ziemeļu daļā atradušās saimniecības telpas - noliktavas, Dienvidu korpusā pils virtuve, Rietumu korpusa dienvidu daļā un Ziemeļu korpusa puspagrabā uzturējušies pils kalpotāji un tās vienlaikus kalpojušas kā dzīvojamās telpas un amatnieku darbnīcas. Plašākā izrakumu gaitā atrasto senlietu grupa - dažādi militāra rakstura priekšmeti (ieroči, lielgabalu un rokas šaujamieroču munīcija, amunīcija, zirglietas u.tt.) raksturo pils iedzīvotāju galveno nodarbošanās veidu visos laikos. Dažādu amatnieku rīku atradumi savukārt norādīja, ka pils nav bijusi tikai varas un pārvaldes, bet zināmā mērā arī amatniecības centrs plašākā apkārtnē. Ordeņa laikos pilī darbojās gan ieroču meistars, gan rotkaļi, galdnieki, kalējs, tāpat arī dzintara apstrādātāji. Savukārt lauksaimnieciskās aktivitātes uzskatāmas par niecīgām. No plašā atradumu klāsta (ap 400 priekšmeti) tikai divi - rauknis un vilnas cērpamās dzirkles - liecināja par iedzīvotāju saistību ar lauksaimnieciskām norisēm. Arheoloģiskais materiāls (galvenokārt monētas) norādīja, ka Livonijas un arī vēlākajos periodos pils attiecībā pret blakus esošo pilsētu vienmēr dzīvojusi savu - diezgan noslēgtu un savrupu dzīvi. Elīna Guščika: Kapulauki un apbedīšanas tradīcijas teritorijā starp Lielupi un Ventu 1.–5. gadsimtā Teritorija starp Lielupi un Ventu kā vienots kultūras apgabals izdalās kopš 1. gs līdz ar plašāku teritorijas apdzīvotību. 1.- 5. gs. šis kultūras apgabals tiek identificēts pēc mirušo apbedīšanas uzkalniņu kapos. Taču paralēli uzkalniņiem apskatāmajā teritorijā un laikā konstatēta arī tradīcija mirušos apbedīt līdzenajos kapos. Turklāt šāda parādība vērojama ne tikai apskatāmajā teritorijā kopumā, bet, iespējams, arī viena kapulauka ietvaros. Darbā apskatītas un analizētas abas šīs apbedīšanas tradīcijas, to struktūra un dažādie elementi. Konstatētās parādības, kā arī vienlaicīgā divu apbedīšanas tradīciju koeksistence, liek pievērsties ne tikai pašām apbedīšanas tradīcijām, bet arī kapulauku simboliskai un sociālai interpretācijai. Anita Čerpinska: Rīgas pilsētas nocietinājumi (1810-1812) Maģistra darbā pētīta Rīgas pilsētas kā nocietinātas teritorijas aizsardzības sagatavošana un realizācija. Tas ir viens no līdzekļiem, ar kura palīdzību var izgaismot Rīgas vietu Krievijas impērijas robežas aizsardzībā. Darbā atspoguļoti Krievijas un Napoleona pirmskara plāni un Rīgas vieta tajos, kas parāda nepieciešamību nostiprināt šo pilsētu. Analizēti paši nocietināšanas darbi laika posmā no 1810. gada, kad tiek sākta plānot Krievijas impērijas rietumu robežas nostiprināšana, līdz 1812. gada karam, parādot dažādas problēmas, kas bija saistītas ar Rīgas nocietinājumu savešanu kārtībā, kā arī pieskaroties citiem aizsardzības elementiem, bez kuriem nocietinājumus nebūtu iespējams aizstāvēt. Darbā parādīta arī 1812. gada kara gaita, notikumi Krievijas armijas labajā flangā un Rīgas cietokšņa vieta šajos notikumos, kas ļauj secināt, ka pilsētas nocietināšanas darbi bija realizēti tik tālu, lai pilsēta spētu saistīt pie sevis Napoleona karaspēka 10. korpusa prūšu vienības. Tas savukārt ļāva Krievijas armijas labajam flangam apturēt pretinieka virzību uz Sanktpēterburgu. Mārtiņš Mintaurs: Arhitektūras pieminekļu saglabāšanas metodika Latvijas teritorijā, 19.gs. beigas – 1940. gads Maģistra darbā aplūkota arhitektūras pieminekļu praktiskās saglabāšanas (remonta, restaurācijas un atjaunošanas darbu) metodika. Kultūras mantojuma apzināšanas un aizsardzības darbu pirmsākumi Latvijas teritorijā bija saistīti ar vācbaltiešu vēstures pētnieku biedrību un Rīgas Arhitektu biedrības darbu laika posmā no 19.gs. astoņdesmitajiem gadiem līdz 1914. gadam. Starpkaru periodā Latvijas Republikā tika izveidota nacionālā mēroga pieminekļu aizsardzības sistēma, ko kontrolēja Izglītības ministrijas Pieminekļu valde. Tās ietvaros tika noteikti arhitektūras pieminekļu identifikācijas kritēriji, īstenoti objektu apsekošanas, uzraudzības un atjaunošanas darbi Vēsturisko celtņu saglabāšanas darbu metodika tika balstīta uz „mākslinieciskās restaurācijas” koncepciju, taču tās praktiskais pielietojums bija atkarīgs no sociālo apstākļu un politiskās ideoloģijas ietekmes uz kultūras mantojuma aizsardzību. Andris Šnē: Sabiedrība un vara: sociālās attiecības Austrumlatvijā 7.-12. gs. Promocijas darbā, kas veltīts vienas no teorētiskās arheoloģijas nozares – sociālās arheoloģijas – problemātikai, mēģināts rekonstruēt sociālās attiecības Austrumlatvijā aizvēstures beigās, kā vēstures avotus izmantojot vienīgi arheoloģiskās liecības. Hronoloģiski darbs aptver laika posmu no 7.-12. gs., kas arheoloģiskajā periodizācijā ir vidējā dzelzs laikmeta otrais posms un vēlais dzelzs laikmets, savukārt ar Austrumlatviju tiek saprasta teritorija, ko mūsdienās sauc par Vidzemes, Latgales un Augšzemes kultūrvēsturiskajiem novadiem un ko pirms 13. gadsimta krusta kariem apdzīvoja galvenokārt latgaļi, sēļi un lībieši. Promocijas darbā sniegts ieskats sociālo jautājumu pētniecības terminoloģijā un sociālās arheoloģijas vēsturē, izdalot vairākus pētniecības attīstības periodus un virzienus, kā arī raksturotas Austrumlatvijas arheoloģiskās vietas un to pētniecības vēsture. Atsevišķas darba nodaļas veltītas Austrumlatvijas sabiedrību sociālekonomiskajai attīstībai, īpaši pievēršot uzmanību jautājumiem par maiņas sociālo nozīmi un agro pilsētu veidošanos, dzimtes attiecībām, ieskaitot arī sabiedrību demogrāfiskos aspektus, sociālajam statusam un tā manifestēšanas iespējām gan dzīvesvietu, gan kapulauku un artefaktu materiālā, kā arī aplūkoti jautājumi par varas raksturu un sociālās varas ekonomiskajiem, militārajiem un ideoloģiskajiem avotiem attiecīgajā laikmetā un teritorijā. Austrumlatvijas sabiedrības aizvēstures beigās, lai gan atspoguļo virkni pārmaiņu sociālajās un politiskajās struktūrās aplūkojamajos gadsimtos, kopumā tiek raksturotas kā vadonības sabiedrības, kuru organizācijā liela nozīme bija militārajam faktoram un kolektīvajai egalitārisma ideoloģijai.