Academic Centre
Janvāra tēma projektā „Latvijas gadu gredzeni literatūrā” – Latviešu literatūra un politika
Ziņojums pamatā balstīts uz Latvijas Valsts arhīva materiāliem – gan daļēji publicētiem, gan nepublicētiem. Tiks analizēti LPSR Rakstnieku savienības (RS) biedru kopsapulču, Valdes sēžu, Valdes prezidija sēžu protokoli, kā arī citi dokumenti. No tiem redzams, ka Aleksandrs Čaks iestājas LPSR Rakstnieku savienībā jau 1944.gada decembrī un aktīvi darbojas tajā: kļūst par Dzejas sekcijas priekšsēdētāja Jāņa Sudrabkalna vietnieku, kopā ar citiem rakstniekiem piedalās vēlēšanu aģitācijā – piemēram, 1947.gadā viņš 18 reizes uzstājies vēlētāju priekšā, viņam uztic sakārtot ideoloģiski ievirzītu dzejas antoloģiju. Sākotnēji rodas iespaids par radošajam darbam visumā labvēlīgu klimatu šai radošajā organizācijā. Taču pāris gadus pēc Otrā Pasaules kara situācija būtiski izmainās – RS aizvien vairāk pārvēršas par represīvu iestādi, kas visai bargi vēršas pret tiem latviešu literātiem, kas kara laikā palika nacistu okupētajā Latvijā, tostarp Čaku. Piemēram, A.Čaku publiski kaunina par to, ka viņš regulāri neapmeklē marksisma-ļeņinisma lekcijas, netaisnīgi un nežēlīgi kritizē par „formālisma” un „buržuāziskā estētisma” paliekām viņa darbos. Šai regulārajai kritikai, kas dzejniekā raisa depresiju un vēlēšanos aizmirsties ar alkohola palīdzību, ir kā objektīvi, tā subjektīvi cēloņi: vienkopus savijas RS Valdes prezidija locekļu un citu amatpersonu, kuru vidū I.Muižnieks, A.Grigulis, K.Krauliņš, J.Niedre un citi, vēlēšanās verdziski izcensties padomju mākslu regulējošo sociālistiskā reālisma dogmu garā, kā arī personiska skaudība pret A.Čaka, V.Grēviņa un citu „veco” dzejnieku talantu. Ir pilnīgs pamats uzskatīt, ka LPSR RS aktivitātes, bez pamata vēršoties pret A.Čaku t.s. kosmopolītu kampaņas laikā 1949.gadā, veicināja dzejnieka priekšlaicīgu aizuiešanu no dzīves. Projektu finansē Valsts Kultūrkapitāla fonds.
Ieeja pasākumā brīva. Projekta vadītāja: Dr. philol. prof. Ieva Kalniņa (LU)
Tuvāka informācija: ieva.kalnina@lu.lv
Ziņojums pamatā balstīts uz Latvijas Valsts arhīva materiāliem – gan daļēji publicētiem, gan nepublicētiem. Tiks analizēti LPSR Rakstnieku savienības (RS) biedru kopsapulču, Valdes sēžu, Valdes prezidija sēžu protokoli, kā arī citi dokumenti. No tiem redzams, ka Aleksandrs Čaks iestājas LPSR Rakstnieku savienībā jau 1944.gada decembrī un aktīvi darbojas tajā: kļūst par Dzejas sekcijas priekšsēdētāja Jāņa Sudrabkalna vietnieku, kopā ar citiem rakstniekiem piedalās vēlēšanu aģitācijā – piemēram, 1947.gadā viņš 18 reizes uzstājies vēlētāju priekšā, viņam uztic sakārtot ideoloģiski ievirzītu dzejas antoloģiju. Sākotnēji rodas iespaids par radošajam darbam visumā labvēlīgu klimatu šai radošajā organizācijā. Taču pāris gadus pēc Otrā Pasaules kara situācija būtiski izmainās – RS aizvien vairāk pārvēršas par represīvu iestādi, kas visai bargi vēršas pret tiem latviešu literātiem, kas kara laikā palika nacistu okupētajā Latvijā, tostarp Čaku. Piemēram, A.Čaku publiski kaunina par to, ka viņš regulāri neapmeklē marksisma-ļeņinisma lekcijas, netaisnīgi un nežēlīgi kritizē par „formālisma” un „buržuāziskā estētisma” paliekām viņa darbos. Šai regulārajai kritikai, kas dzejniekā raisa depresiju un vēlēšanos aizmirsties ar alkohola palīdzību, ir kā objektīvi, tā subjektīvi cēloņi: vienkopus savijas RS Valdes prezidija locekļu un citu amatpersonu, kuru vidū I.Muižnieks, A.Grigulis, K.Krauliņš, J.Niedre un citi, vēlēšanās verdziski izcensties padomju mākslu regulējošo sociālistiskā reālisma dogmu garā, kā arī personiska skaudība pret A.Čaka, V.Grēviņa un citu „veco” dzejnieku talantu. Ir pilnīgs pamats uzskatīt, ka LPSR RS aktivitātes, bez pamata vēršoties pret A.Čaku t.s. kosmopolītu kampaņas laikā 1949.gadā, veicināja dzejnieka priekšlaicīgu aizuiešanu no dzīves. Projektu finansē Valsts Kultūrkapitāla fonds.
Ieeja pasākumā brīva. Projekta vadītāja: Dr. philol. prof. Ieva Kalniņa (LU)
Tuvāka informācija: ieva.kalnina@lu.lv