Academic Centre
Ludmila Judina studē Baltu filoloģijas bakalaura studiju programmas 2.kursā un šobrīd mēnesi pavada Viļņā, kur padziļināti apgūst lietuviešu valodu. Ludmila ir beigusi Latvijas Kultūras akadēmiju un veiksmīgi debitējusi dramaturģijā – šogad viņas luga „Dērbijas vergi” nominēta Spēlmaņu nakts balvai kategorijā „Gada sasniegums oriģināldramaturģijā”. Aicinājām Ludmilu uz sarunu par viņas izvēli studēt baltu filoloģiju, studiju iespaidiem un darbību kā dramaturģei.
Lūdzu, pastāsti par sevi!
Optimistiski raugoties uz manu CV, var teikt, ka tas ir diezgan krāšņs. Man ir 26 gadi. Pabeidzu Daugavpils Valsts ģimnāziju un iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā - tiku budžetā dramaturgos (Teātra, kino un TV dramaturģija). Nomācījos četrus gadus, bet bakalaura darbu uzrakstīju, iesniedzu un aizstāvēju vēlāk nekā mani kursabiedri. Starp nepabeigto un pabeigto LKA bakalauru bija četri gadi. Paspēju iestāties vēsturniekos, kur nomācījos vienu semestri, pat nokārtoju pirmo sesiju, bet sapratu, ka tas nav domāts man, un studijas pametu. Vēsture ir interesanta, tomēr tā nav mana kaislība vai sapnis. Tad strādāju darbā, kas nebija saistīts ar dramaturģiju vai rakstīšanu, vai mākslu. Visu laiku bija sajūta, ka dzīve paiet garām. Izdomāju, ka jāturpina studēt, un iestājos baltu filologos - trešo reizi biju pirmā kursa studente. Filoloģijas studijas ir papildinājums esošajām zināšanām un arī jaunas iespējas un perspektīvas, darba iespējas.
Kāpēc izlēmi studēt tieši baltu filoloģiju? Kāda bijusi tava iepriekšējā saskare ar literatūru, tās pētniecību?
Man vienmēr patika valodas un literatūra, un, studējot baltu filoloģija ir iespēja darīt to, kas patīk, un saņemt par to diplomu! Esmu krieviete, kas, varētu teikt, ir asimilēta, nevis integrēta latviešu vidē – esmu gājusi latviešu bērnudārzā un latviešu skolā. Iespējams, ka vēlme studēt baltu filoloģiju radās tādēļ, ka bija nepieciešamība izzināt valodu, kas nav mana dzimtā, bet kurā es domāju.
Baltu filoloģija nebija pirmā, taču tā bija ļoti apzināta izvēle. Pragmatiski izskaitļoju izdevīgāko variantu – studijas ilgst tikai 3 gadus, ir daudz budžeta vietu, var iemācīties vēl vienu valodu. Zināju arī, ka noteikti gribu aizbraukt Erasmusā, un man tas izdevās - vienu semestri pavadīju Viļņā, kur iemācījos brīvi runāt un lasīt lietuviski. Gāju uz teātri, lasīju mūsdienu lietuviešu dramaturģiju, Viļņā arī tapa luga „Dērbijas vergi”. Tas bija vērtīgs laiks.
Par pētnieci mani gan nevar nosaukt. Esmu tāds kā pilots – izmēģinātājs, lidoju pa dzīvi un skatos, kas tad nu šoreiz sanāks.
Kādu studiju novirzienu tu izvēlējies, kāpēc un kādas bija izvēles iespējas? Kas ir lielākie izaicinājumi studiju procesā?
Katru gadu baltu filologiem ir trīs studiju virzienu iespējas – valodniecība, literatūrzinātne un trešais variants, kas mainās - teātra zinātne, folklora vai lituānistika.
Manas intereses šobrīd ir starp teātri un lituānistiku, jo pavadīju Viļņā semestri, mācoties valodu, un arī jūlijs pagāja Lietuvā lietuviešu valodas kursos. Taču kā studiju novirzienu izvēlējos literatūrzinātni, jo zināju, ka būs jāraksta semestra un bakalaura darbs, un literatūra ir tas, par ko es varētu rakstīt. Tas laikam arī ir lielākais izaicinājums, tāpat kā visiem studentiem, uzrakstīt darbus, nodot laikā, studēt bez parādiem.
Šogad notika arī lekcijas un semināri par teātri pie pasniedzējas Silvijas Radzobes. Bija interesanti, galvenokārt tāpēc, ka S.Radzobe ir harizmātiska pasniedzēja, un lekciju informatīvo daļu vienmēr papildina ar savu pieredzi, viedokli, stāstiem no dzīves.
Lūdzu, pastāsti par savu lugu „Dērbijas vergi”, kas šogad nominēta Spēlmaņu nakts balvai kategorijā „Gada sasniegums oriģināldramaturģijā”!
Nominācija ir liels pārsteigums un arī liels prieks. Tā ir mana pirmā iestudētā luga, kas dzima caur sviedriem un asarām.
2014.gada vasarā pēc sesijas ar Viesturu (teātra režisoru Viesturu Roziņu) devāmies uz Angliju, lai nopelnītu. Man bija atlikuši divi mēneši līdz Erasmus studijām, braucām strādāt, jo vajadzēja naudu. Vēl Latvijā esot, sarunājām vietu cepumu fabrikā. Bijām vienojušies, ka taupīsim nopelnīto naudu un neiztērēsim to turpat ēšanai vai izklaidēm. Tagad smieklīgi atcerēties savu naivumu, jo tiešām likās, ka viss arī notiks kā plānots. Pēc pirmās maiņas fabrikā, piedzīvojot nelielu kultūršoku, bija tik daudz domu un sajūtu, ka piedāvāju Viesturam to visu pierakstīt. Katra diena bija kā jauna epizode daudzsēriju filmā, un rakstīšana bija fiziska nepieciešamība, lai nesajuktu prātā. Tā mēs tur dzīvojām, rakstījām un pat nenojautām, ka mūsu stāsts reiz kļūs par lugu vai izrādi.
Katru dienu bijām dusmīgi uz Angliju un paši uz sevi - bija daudz eksistenciālu „kāpēc?”. Zinājām, ka par to ir jārunā ar jauniešiem. Gribējās kliegt: „Palieciet mājās! Nebrauciet nekur, tur ir elle! Jūs paši nenojaušat, uz ko parakstāties!” Bija arī nopietnas pārdomas par savas profesijas izvēli, vai mēs būtu laimīgāki, ja studētu kaut ko citu, nevis teātri, vai tad mums būtu labāks darbs nekā fabrikā. Bet nevar jau teikt cilvēkiem, ko darīt un ko nedarīt, tad tā būtu didaktika, un kāds varētu oponēt, ka ir taču arī veiksmes stāsti. Nolēmām vienkārši pastāstīt, kā gāja tieši mums. Gribējām, lai jauniešiem iespiežas prātā redzētais un dzirdētais, lai gadījumā, ja kāds apsvertu domu pēc skolas braukt projām un pastrādāt citur, varbūt atcerētos mūs un vēlreiz padomātu.
Atgriežoties Latvijā, es devos uz Viļņu, bet Viesturs – uz Liepāju pie Kaspara Goda (neatkarīgā teātra „Goda teātris” izveidotājs Liepājā). Kaspars ir fantastisks cilvēks, un akceptēja ideju, kad lugas vēl nebija, bija tikai mūsu dienasgrāmatas teksti. Ja viņš pateiktu mums „nē”, tad, iespējams, ne lugas, ne izrādes nebūtu nemaz, jo diez vai kādu citu teātri tas interesētu. Mums par laimi, viss notika tā, kā tas notika.
„Dērbijas vergus” rakstīju Viļņā. Dienasgrāmatas materiāla pietiktu kādām piecām lugām, bet Goda teātris specializējas jauniešu auditorijai, un izrādes garums arī bija noteikts uzreiz – ne ilgāk par 1 stundu. Studiju dēļ es nepiedalījos mēģinājumos, bet vakaros sazvanījāmies ar Viesturu skaipā un visu pārrunājām, svītrojām lieko, pārrakstījām.
Tu saki, ka lugu sarakstīji Viļņā – vai izdevās tur noskatīties Oskara Koršunova iestudētos „Izraidītos” pēc Lietuvā populārākā mūsdienu dramaturga Mariusa Ivaškeviča tāda paša nosaukuma lugas, kuras centrālā tēma arī ir ekonomiskā migrācija, un, ja jā, vai tas arī deva kādu impulsu, iedvesmu Tavas lugas tapšanai?
„Izraidītie” Viļņā tiek rādīti reizi mēnesī, un biļetes diezgan ātri arī izpērk, tāpēc izrādi noskatījos tikai 2014.gada decembrī, kad „Dērbijas vergu” iestudēšanas process jau gāja uz beigām. Izrādes laiks bija 6 h 13 min, tāpēc, atgriežoties Rīgā, aizgājušajā sezonā tā arī nesaņēmos noskatīties izrādi Dailes teātrī. Varbūt rudenī.
Uzsākot darbu pie lugas „Dērbijas vergi”, protams, zinājām par „Izraidītajiem”, bet tie ir pilnīgi dažādi darbi, kas runā par atšķirīgām tēmām. Anglijas fons un dzīve svešatnē ir vienojošais faktors, bet tas arī viss. Kā jau teicu, „Dērbijas vergi” radās no dienasgrāmatas ierakstiem, un šobrīd liekas neticami, ka šausmīgākā vasara manā dzīvē pārvērtās par lugu, izrādi, nomināciju.
Kā tu, būdama radoša personība, vērtē savu studiju programmu? Vai tajā gūtās zināšanas noder tev kā dramaturģei?
Ir cilvēki, kas domā, ka baltu filoloģija ir tikai komatu likšana, taču tā nav. Man ļoti patika folkloras lekciju kurss. Nezinu, vai iegūtās zināšanas kādreiz noderēs dzīvē vai mākslā, bet tās noteikti atstāja uz mani iespaidu. Kā saprast to, ko lasu? Folkloras teksti - pasakas, tautasdziesmas, mīklas utt. nav nemaz tik vienkārši. Tā ir cita domāšanas sistēma, un tas ir interesanti – spēt saprast, ko, kā un kāpēc cilvēki domāja tieši tā, kā viņi domāja. Dramaturģijai tas ir īpaši raksturīgi - censties izprast cilvēkus un viņu domu gaitu, rīcību un motivāciju. Tāpēc uz šo jautājumu varu atbildēt ar „jā”, iegūtās zināšanas man noder kā dramaturģei, jo dramaturģijai noder viss.
Baltu filologiem ir daudz jālasa, taču, manuprāt, grāmatu lasīšana nāk par labu visiem, ne tikai dramaturgiem vai filologiem. Programmā ir gan teorētiski priekšmeti, gan arī tādi, kuros var izpausties radoši. Šajā semestrī bija aizraujoša lekcija pie dzejnieka Ronalda Brieža – rakstījām dzeju uz atzīmi. Dzejas valoda ir ļoti sarežģīta, tāpēc gāja jautri! Trešajā kursā būs radošā rakstīšana – proza. Nevaru sūdzēties, ka filoloģijas studijas būtu garlaicīgas.
Pirms tam intervijā teici, ka filoloģijas studijas sniedz jaunas perspektīvas un darba iespējas, taču pastāv uzskats, ka ar filologa izglītību darba tirgū klājas grūti. Vai Tevi tas nebiedē un kā Tu redzi filoloģiskās izglītības perspektīvumu, filologu prasmes un priekšrocības?
Esmu jau saskārusies ar darba meklējumiem un darba tirgus situāciju un, protams, mani biedē nākotne. Ir vajadzīga ne tikai izglītība, bet arī veiksme un sakari, tāpat daudz kas atkarīgs no paša cilvēka un tā, kā viņš māk sevi piedāvāt darba devējam. Esmu gatava darīt visu, lai tikai nevajadzētu vēlreiz doties peļņā uz ārzemēm.
Filoloģiskās izglītības perspektīva ideālā gadījumā ir izglītots un domājošs cilvēks, kas spēj strādāt ne tikai ar tekstiem, bet arī ar cilvēkiem. Pielietot valodu jebkurā situācijā, ar pareizu vārdu izvēli ietekmējot un mainot pasauli sev apkārt. Baltu filoloģija vistiešākajā veidā ir saistīta ar mūsu valsti un kultūru, un tie, kas vēlas dzīvot un strādāt Latvijā, studējot baltu filoloģiju, tikai iegūst.
Jāsaprot, ka ne visi var būt ārsti vai inženieri, un dzīvē jādara tas, kas patīk un kas padodas vislabāk. Tad arī paveiksies. Varbūt.
Vai vari padalīties ar saviem nākotnes plāniem un iecerēm saistībā ar dramaturģiju, studiju procesu, karjeru?
Šobrīd manā plānā ir pabeigt filoloģijas studijas un iegūt diplomu, tad varēšu domāt par maģistrantūru vai ko citu. Man patīk kino, tāpēc gribu beidzot pamēģināt uzrakstīt scenāriju kino filmai. Tādu reālu scenāriju, kuru varētu arī īstenot, nevis vienkārši nolikt plauktiņā. Varbūt uzrakstīšu vēl kādu lugu Viesturam. Dramaturgiem LKA māca rakstīt par to, ko zini, par to, kas sāp – tāpēc var arī būt, ka no manis tuvākajā laikā nekas nebūs dzirdams – pagaidām dzīvē viss ir labi. Bet tas tikai pagaidām.
Pastrādājot dažādās vietās, sapratu, ka mana karjera būs izdevusies, ja savu dzīvi saistīšu ar darbu, no kura cilvēkiem ir kāda jēga un labums, tāpēc, iespējams, kļūšu par skolotāju. Darbu skolā turklāt var apvienot ar rakstīšanu. Es gribētu iedvesmot skolēnus lasīt grāmatas, rakstīt pareizi un neģībt dzīves grūtajos brīžos. Tas būtu ideāli.
