Topošo latviešu literatūrzinātnieku vasara un kāda dzejnieka skapis

Spilgtākie iespaidi -

Signe Perševica: dzejnieka Edvarda Treimaņa-Zvārguļa pēcteču vēlējumies izpētīt un sistematizēt gadu desmitiem neapzināto piemiņas lietu, manuskriptu un grāmatu vākumu deva brīnišķīgu iespēju gūt pavisam citu priekšstatu par ierosmēm un procesu, kas mudina cilvēku radīt. Dzīve Gaujas un Raunas upes ielokā „Leukādijas” mājās, īstā patvēruma ostā, kur varējām sajust cita laikmeta elpu un līdz elkoņiem ierakties cita laikmeta putekļos, mijās ar tuvākiem un tālākiem izbraucieniem, rekogniscējot kultūrvēsturē iezīmīgas vietas un to daudzveidīgā izmantojuma un atdzimšanas veidus. Ar rūpību un iejūtu pret laika un savrupās vietas it prasmīgi sargāto grāmatu un manuskriptu trauslumu un sapratni un veselīgu skepsi vaļas brīžos vērtējot nepublicētos manuskriptos uzieto Treimaņa literāro mantojumu, dienas paskrēja nemanot. Līga Sudare: ja citus gadus studentiem tiek meklēta prakse, tad šogad prakse bija meklējusi mūs – proti, dzejnieka mazmazdēli bija lūkojuši pēc palīgiem, kuri spētu sakārtot un novērtēt E.Treimaņa-Zvārguļa atstāto bibliotēku un radošo mantojumu. Tā nu mēs devāmies Cēsu virzienā, lai iepazītos ar E.Treimaņa-Zvārguļa dzimtu un galveno mūsu intereses objektu – viņa lielo grāmatu un piemiņas lietu skapi. Dzejnieka māja "Leukadija" no ārpuses atgādina villu - tās lielās baltās kolonnas, virs kurām paceļas otrā stāva gaišā terase, piešķir mājai ļoti greznu un svarīgu izskatu. Turpretī iekšpusē, kā precīzi to raksturoja pasniedzēja Māra Grudule, šķiet, ka ir apstājies laiks - mājā jau vairākus gadu desmitus neviens pastāvīgi nedzīvo, tāpēc daudz kas palicis nemainīgs kopš dzejnieka nāves, un visu māju bez īpašas piepūles varētu pārvērst par pagājušā gadsimta muzeju. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ, arī minētais skapis ir sevī vienkopus saglabājis tik daudz grāmatu, vērtīgu un mazāk vērtīgu, dažādās valodās (latviešu, vācu, krievu, franču un pat esperanto), Treimaņa-Zvārguļa pierakstu un fotogrāfiju, kuras tad arī prakses laikā centāmies sakārtot, sašķirot un reģistrēt katalogā. Tā ir ļoti neparasta pieredze - iepazīt cilvēku caur viņa lietām, pierakstiem, bibliotēku - daudzās grāmatās ir izdarītas piezīmes un atstāti komentāri par izlasīto, piemēram, pie Raiņa lugas "Indulis un Ārija" pierakstīts: "Daudz liekvārdības, bet vispār ņemot luga ir laba", Tirzmalietes dzeja novērtēta kā "Sajušana ir, bet pārāk daudz kļūdu.", turpretī A.Saulieša luga "Vienotības komiteja" raisījusi pārdomas "Vai tik muļķīgi cilvēki vēl kaut kur ir?" Lai atpūstos no putekļainajām grāmatām un izvēdinātu galvu, ciemojāmies gan Ed.Veidenbauma muzejā "Kalāčos", apmeklējām arī Veidenbaumu dzimtas kapavietu, bijām Dikļu pilī, Ungurmuižā, Vika pasaku parkā, Neikena kalnā, iegriezāmies arī Cēsu pilsētas svētkos. Ilze Ļaksa-Timinska: Pirmkārt, iespaidīga ir pati māja, pārpildīta ar lietām un grāmatām, kuras izmantoja gan pats dzejnieks, gan viņa dzīvesbiedre, bērni un mazbērni. Līdz ar to mājai, plašajam pagalmam ar ogu krūmiem, aku un paša dzejnieka kapu pagalama galā ir īpaša noskaņa. Otrkārt, kā jaunam pētniekam man likās ļoti interesanti un vērtīgi darboties ar autentiskiem materiāliem un veidot pētījumu „no nulles”. Studiju laikā mēs galvenokārt balstāmies jau gatavos materiālos vai citu zinātnieku pētījumos. Mums reti rodas iespējas skatīties dzejnieku vai rakstnieku manuskriptus, grāmatas, vēstules, personīgos pierakstus.  Tā patiesībā ir ļoti neparasta sajūta - iespēja izņemt no aploksnes vēstuli un ar uztraukumu lasīt, uzzināt kaut ko tādu, kas nevienam citam vēl nav zināms un pavēstīt kolēģiem: „Skatieties, ko es atradu!” Radās pārliecība, ka es mācos īstajā studiju programmā un šī bauda un atrašanas prieks ir lielā, ieguldītā darba vērts. Vienkārši radās pārliecība, ka šis ir pareizais ceļš. Arī sadzīviski bija ļoti jaukas dienas. Mēs bijām neliela, bet ļoti draudzīga kompānija, tādēļ ekskursijas, kopīgās pusdienas un vakariņas un pat arī pētīšanas un darba procesu pavadīja joki, interesantas sarunas un „zinātniski” strīdi: piemēram, ar profesoru Lāmu izvērtās diskusija par Veidenbaumu dzimtas iespējamo kalpu skaitu. Kopumā šajās dienās veiksmīgi tika apvienots vērtīgais ar patīkamo. Darbs un atpūta bija līdzsvarā, šī ir lieliska pieredze, to novēlu izbaudīt visiem jaunajiem pētniekiem, kurus interesē literatūra, vēsture un personības. Un vēlreiz Līga: prakses noslēgumā bija prieks Treimaņu ģimenei atrādīt sakārtoto skapi un dalīties iespaidos par atradumiem. Ļoti ceram, ka mūsu iesāktais darbs "Leukādijā" tiks turpināts, jo Treimanis-Zvārgulis savai ģimenei ir atstājis vēl daudz pētāmā materiāla un, kas zina, varbūt mēs paši tur vēl kādreiz iegriezīsimies!


Dikļu dabas koncertzāle