Jaunieši Vācijā nekaunas no intelektuālisma

Apmaiņas studijas Latvijas universitātē ir kļuvušas par ierastu praksi, kas ļauj padziļināt ne vien akadēmiskās zināšanas, bet arī paplašināt intelektuālo redzesloku. Prasme attīstīt akadēmisko pašdisciplīnu, iepazīt jaunu pasauli un dibināt nākotnē noderīgus kontaktus, kā to apliecinās ikviens apmaiņas students, ir viens no vērtīgākajiem ieguvumiem apmaiņas studijās. Taču būtu riskanti veikt te vispārinājumus, tāpēc aicinājām uz sarunu topošo rakstnieku, tulkotāju un filologu Rūdolfu Kristberu, lai sniegtu ieskatu Vācijas izglītības sistēmā gūtajā pieredzē. Pastāv viedoklis, ka daudzi studenti, kas dodas apmaiņas programmās, piedzīvo sava veida kultūras šoku – lai kā mēs to arī saprastu. Ko šajā ziņā piedāvāja Mainca? Vācija atrodas Eiropā, un vācieši ir salīdzinoši „vidēji aritmētiski” eiropieši. Līdz ar to milzīgu intelektuālu vai emocionālu triecienu nenācās izjust. Vācijā biju jau pāris reižu viesojies un apzinājos, ko no šīs valsts un cilvēkiem sagaidīt. Cilvēki ir pieklājīgi un smaidīgi, taču fiziski vai emocionāli kādam pietuvoties par tuvu ir teju tabu. Var teikt, ka sabiedrībā valda strikti profesionālas attiecības (ar šāda veida attiecību labajiem un ne tik labajiem aspektiem). Ārkārtīgi profesionālas ir arī attiecības starp pasniedzējiem un studentiem universitātē. Cilvēcīgam kontaktam laiks atvēlēts pēc sesijas un visu akadēmisko saistību nokārtošanas.  Lai gan studenti Maincā bija ne tikai no Eiropas, bet visas pasaules, iespējams, mana vienaldzīgā attieksme pret dzīvi (joks, bet vai tiešām?) vainojama pie tā, ka nekādu „dažādu kultūru šoku” neizjutu. Drīzāk, visiem ārvalstu studentiem bija viena kopēja „global citizenship” (termins, pie kura analīzes ilgus gadus strādājis viens no maniem pasniedzējiem, profesors Alfrēds Hornungs), kas mums lika justies vienoti nepilsoniskiem. Gētes biedrība vienmēr ir sniegusi atbalstu intelektuālām aktivitātēm, bet ne mazākā mērā radošai brīvibai – kā Tu raksturotu savus ieguvumus? Universitātē bieži notika konferences un pasākumi, veltīti dažādām zinātnes nozarēm. Protams, kā filologs (kurš lielajam vairumam par pārsteigumu nestudē ģermānistiku) vairāk interesējos par ar literatūru saistītiem pasākumiem. Kādā janvāra vakarā pat notika departamenta atbalstīts literatūras lasījumu vakars, kurā ar savu daiļradi dalīties aicināti bija universitātes studenti. Lai gan ERASMUS oficiālā programma vairāk rūpējās par sociālu baudu, studentiem bija daudz iespēju izbaudīt arī intelektuālus kārumus. Kvalitatīvi augstvērtīgo Maincas teātri bija iespējams apmeklēt par velti, ko arī darījām teju katru nedēļu. Sevišķi studiju sākumposmā, kad brīva laika un skumju pēc mājām vēl bija pagalam daudz. Studiju biļete (kas jāiegādājas studiju perioda sākumā) deva iespēju par velti vai jūtami samazinātām cenām apmeklēt dažādus Maincas muzejus, ko studenti arī labprāt darīja. Tāpat, ar studenta biļeti vai sanākot kopā nelielos pulciņos (atkarīgs no situācijas) bija iespējams ārkārtīgi lēti ceļot. Ar citiem studentiem apmeklējām Ķelni, Mārburgu, Bonnu, „ieklīdām” arī Strasbūrā (kurā neviens nerunāja nedz vāciski, nedz angliski par spīti tam, ka tā atrodas 10 metrus no Vācijas robežas), bija iespēja apmeklēt Hamburgu, arī pie Maincas sāniem guļošo Vīsbādeni. Skaistas pilsētas. Varbūt mazliet vienādas un bez īstas dvēseles, kā daždien Blaumaņa noveles. Runājot par Gētes biedrību – divi no kursiem, kurus apguvu Maincā, bija balstīti uz Gētes ieviesto terminu „Weltliteratur” – pasaules literatūra. Pasaules literatūra ir salīdzinošās literatūras zinātnes galvenais izpētes objekts. Lai gan salīdzinošā literatūra Latvijā nav populārākais literatūras zinātnes atzars (iespējams tāpēc, ka latviešu literatūrā nav daudz šedevru, kas spējuši pārkāpt laika un, svarīgākais, valodu un nacionalitāšu robežas, un vēsturiski salīdzinošā literatūra pētījusi angļu, franču un vācu literatūru, jo, būsim godīgi, kādās citās valodās pasaulē vēl raksta?), dažādi pētījumi un šajā laukā notiek arī mūsu pašu valstī.  Gēte paredzēja tuvojošos straujo pasaules modernizāciju un nenovēršamo globalizāciju, un iestājās par to, ka vācu literatūras zinātne un pati literatūra nekādi neattīstīsies, ja nesāks skatīties pāri savas valodas un nacionalitātes robežām. Salīdzinošās literatūras pasniedzējs, uzzinājis, ka es savā dzīvē gribētu kaut ko uzrakstīt, jautāja, vai plānoju rakstīt angliski, vai tomēr latviski. Viņa acīs skaidri bija nolasāmas domas par rakstīšanas latviski nelietderību. Tas no jauna lika aizdomāties par Gētes vārdiem un to, vai tiešām nerakstīt kādā izplatītākā valodā. Un vai iespējams to darīt, nepazaudējot savu nacionālo unikalitāti? Daļa studentu piekritīs, ka ne jau tikai studijas ir svarīgas – ne mazāk būtiski ir cilvēki, ar ko sastopamies, vide, kurā esam rosināti adaptēties. Kā Tu pats izsvērtu traumas un veiksmes šajā procesā? Pārsteidzoši maz traumu. Gaidīju, ka būs daudz ļaunāk. Nejokoju. Šillera piemineklis pilsētas lakumā vai vecvecāku pamācības  - kaut kas licis vāciešiem būt viesmīlīgiem un pieklājīgiem. Mani neinteresē, kas notiek viņu dvēselē -  ja viņi prot uzvesties un liekuļo pietiekami labi, lai atstātu labu iespaidu uz austrumeiropiešu studentu – par ko man sūdzēties? Mums nevar kaitēt tas, ko mēs nezinām, vai ne? Savukārt ar citiem ERASMUS studentiem problēmu nebija nekādu. Mēs tikām samesti „vienā katlā” un pirmajās nedēļās bijām vienīgie, pie kā patverties. Mēs sapratām viens otra problēmas un bēdas, jo atradāmies puslīdz līdzīgā situācijā. Un šīs labās attiecības un (vai varu atļauties teikt?) draudzība turpinājās visu studiju posmu. Ir lietas, kas līdz galam neapmierināja, bet tad mums jārunā par jautājumiem, kas var skart rasisma un nacionālisma tematiku, tāpēc labāk turēsimies pie idejas, ka runāšana ir sudrabs, klusēšana – zelts. Kas attiecas uz studijām – kāds ir salīdzinājums ar Latviju? Vai bija kursi, kas pavērsa domāšanu citā virzienā? Pirmkārt, vācu studenti ir savas daudzskaitlības iebaidīti. Viņiem jācenšas tik pamanītiem lielā studējošo bara vidū. Bailes, protams, ir vairojušas veselīgu konkurenci, kas izpaužas aktivitātē nodarbību laikā. Mazliet fascinējoši redzēt, kā studenti runā bez izsaukšanas un norādīšanas ar pirkstu. Ka tiem patiesi interesē savas studijas (izņēmumi ir visur) un sevis ieguldītais laiks. Vairāki priekšmeti notika angļu valodā, kuros aktivitāte bija nedaudz zemāka, droši vien tāpēc, ka studenti nebija pārliecināti par savām angļu valodas zināšanām. Sevišķi, ja telpā atrodas ERASMUS studenti. Bet šeit jāpiebilst, ka šie studenti neapgūst filoloģiju, bet kultūru, tāpēc viņu apņēmība mācīties svešvalodā ir apsveicama. Studentiem nav intereses par kredītpunktiem. Tie pat nezina, cik un kur tos iegūt. Ideja ir tāda – ja tu ej uz kursiem, kuri tev piešķirti, un nokārto saistības tajos, problēmām ar universitātes beigšanu nevajadzētu būt. Tas ir ļoti jauki un ērti. Vācijā profesori nemaz nelolo ilūzijas, ka visi studenti kļūs par zinātniekiem vai strādās jomā, kuru studējuši augstskolā. Esmu pamanījis, ka Latvijā pasniedzēji vienmēr mūs sauks par filologiem, juristiem, politiķiem, mūzikas kritiķiem utt līdz par dienai, kad saņemsim savus atestātus un dosimies uz darbu teātra kasē. Students sēž solā tāpēc, ka viņam tas interesē un viņš grib kļūt intelektuāli bagātāks. Tas ir viss, ko domā vācu profesors. Grūti gan teikt, vai kāds priekšmets, kurss pagrieza domāšanu citā virzienā. Tur jābūt vispirms domāšanai vismaz vienā virzienā, bet esmu pārliecināts, ka man tādas nav. Drīzāk rūpīgs skats apkārt savā tuvumā, bet tālāk ne uz vienu pusi, ne uz otru. Jā, jā, Imants Ziedonis teicis „Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās,” un man tādas nav. Jo skatīšanās noteiktā virzienā ir noteiktas taisnības atzīšana. Bet profesori Vācijā arī nemaz neklausa Imanta Ziedoņa padomam un ļauj studentam domāt, kā vien viņš vēlas. Galvenais, lai zina, kas ir metafora un kā saskaitīt, cik dzejoļa rindiņā pēdas. Kāpēc apmaiņas studijas baltu filologiem Vācijā varētu šķist interesanta pieredze? Šeit būs ārkārtīgi subjektīva atbilde – intelektuālā un ekonomiskā ziņā Vācija ir visinteresantākā un iedvesmojošākā valsts Eiropā. Dienvidi ir bankrotējuši, Ziemeļi – ierušinājušies savās aizputinātājas, sociāli ideāli nodrošinātajās būdiņās, Rietumi – pazuduši „neverending” nedēļas nogalēs un TV šovos, un Austrumi ir nabadzības un 21. gadsimta bubuļa – cilvēktiesību – apmulsināti. Un visai krāsu paletei pa vidu – Vācija. Divos pasaules karos sagrauta, līdz teju 20. gadsimta beigām fiziski sašķelta, dārgu vilcienu monopolizēta valsts, kas īsā laikā kļuvusi par Eiropas garīgo un ekonomisko glābēju. Ārkārtīgi iedvesmojoši. Jaunieši Vācijā nekaunas no intelektuālisma un neķiķina nosarkuši, ja pieķerti ejam uz teātri, vai, pasarg’ Dievs, publiski diskutē par kādas grāmata filozofisko vērtību. Vācu izglītības sistēma nav ideāla, taču augstskolā students studē nevis papīra, bet zināšanu dēļ. Viņš pats ir atbildīgs par savu laiku un saistību izpildi. Pasniedzēji ir pretimnākoši, taču tikai pusotru stundu nedēļā – Sprechstunde laikā. Pārējā laikā iespējas viņiem piekļūt ir minimālas. Vārdu sakot – nokārto saistības, kad tev ir iespēja, jo pēc tam izlauzties sekretāru, asistentu un departamenta darbinieku mūrim būs teju neiespējami. Visi dzīvo ar apziņu – es savu darbu izpildu ideāli, un sagaidu tieši to pašu no pārējiem sabiedrības locekļiem. Un protams – savā dzīvē neesmu ticis sevišķi izaicināts, tāpēc nezinu, cik spēcīgs ir mans iekšējais rasists. Negribēju riskēt ar došanos uz Lielbritāniju un savas potenciālās politiķa karjeras iznīcināšanu, tāpēc devos uz Vācijas mazpilsētu. Un Rietumeiropa tiešām atver acis un liek ieraudzīt, cik savienota ar pasauli ir Latvija un cik atkarīga no pasaules ir Latvija un latvieši. Stendera elefanti nav vairs tikai gotiskajā šriftā rakstīts vārds „Augstas gudrības grāmatā” – tie ir tepat, mums apkārt, daļa no mūsu kopējās pasaules. Iegūtie iespaidi vienmēr ved pie nākotnes iecerēm – vai nebūtu savtīgi tās paturēt pie sevis? Atklāti sakot – galvenais mērķis vēlmei mācīties Vācijā bija uz brīdi izrauties no rutīnas, izkļūt no sastāvējušā gaisa un atkāpties no cilvēkiem un ļaut viņiem atklāt, ka tīri labi spēj izdzīvot arī bez manis un labumiem, kurus tie gūst ar manu atrašanos viņu tuvumā. Un, lai vai kādi būtu bijuši Vācijā pavadītie mēneši, galvenais mērķis ticis sasniegts. Ja ERASMUS būtu kursa darbs ar sasniedzamu mērķi, tad es būtu pelnījis vismaz deviņi. Lai gan no otras puses, manā gadījumā kursa darba mērķis iznāk „uzrakstīt kursa darbu, pat ja tas sastāv tikai no 50 000 reižu uzspiesta „a” burta”. Filozofiski… Tālāk plānoju uzrakstīt Bakalaura darbu, dabūt papīrus un strādāt kādā ēstuvē. Vācijā pārņēma stipra nepatika pret iespēju strādāt ārzemēs. Es nesaku, ka šādu iespēju izslēdzu, bet šīs izjūtas nāca kā pārsteigums man pašam. Latvijai nepieciešams daudz palīdzības, lai beidzot arī mēs tiktu norakti sociāli nodrošinātās būdiņās vai spētu pazust nebeidzamu party un vieglas dzīve virpulī. Uz to es tiecos un, ja vien Latvijai tas būs vajadzīgs, palīdzēšu cik varēšu, tai attīstīties seklo, bet laimīgo Rietumu virzienā. Valoda, filologa darba rīks, varbūt mākslas darbs, valoda var būt kolosāla humora katalizators, un es centīšos šo rīku pielietot savam un savu laikabiedru labumam. Tam taču vajadzētu nopelnīt man vietu paradīzē?   Ar Rūdolfu Kristbergu sarunājās Pauls Daija