Bez viņas LU Humanitāro zinātņu fakultāte būs tukšāka – mūžībā devusies profesore Silvija Radzobe

Mēs zinājām, ka viņa slimo, un bijām sākuši uztraukties, jo profesore bija pazudusi no sociālajiem tīkliem. Silvija Radzobe bija aktīva sociālo tīklu dalībniece, komentējot teātra dzīves notikumus, Porziņģa spēli, politiku vai daloties ar Kuivižu dārza jaukumiem. Jā, bija dīvaini, ka viņa vairs  nekomentē ne V. Kairiša jauno izrādi, ne Rīgas Jaunā teātra aktivitātes. Nekomentēs vairs...

HZF Latvistikas un baltistikas nodaļā viņa bija (cik skumji mācīties tā teikt) viena no spilgtākajām tās personībām, bez kuras nodaļa būs vienkāršāka un arī tukšāka. Viņa varēja būt tieša, egocentriska un aizskaroša, bet reizē interesanta, sirsnīga un kolēģus iepriecinoša. Viņa bezgala mīlēja teātri un savus studentus, tie viņai bija mīlami, aprūpējami un audzināmi. Pateicoties profesorei Silvijai Radzobei, Latvijā ir izaugušas vairākas teātra zinātnieku un kritiķu paaudzes, sen jau visi ir aizmirsuši, ka padomju laikā teātra zinātni studēja ārpus Latvijas teritorijas Maskavā vai Pēterburgā, bet ne Latvijas Universitātē. Viņa necieta birokrātiju un e-kursus, bet lekcijas uzrakstīja līdz beidzamai zilbei un pieturas zīmei,  un viņa zināja vai intuitīvi juta, kā veidot studentu kritisko domāšanu un attīstīt viņu talantu. Profesorei viņas studenti bija tik svarīgi, ka laikam neticējām, ka viņa spētu viņus atstāt, jo labi pazinām viņas gribasspēku, darba ētiku un darbaspējas. Silvija bija bezgala prasīga pret studentiem un kolēģiem, un laikam tiešām nesaprata, ka visiem nav tādas spējas kā viņai. Profesore  spēja aizraut cilvēkus ar savām idejām un tāpēc tapa lieli, unikāli pētījumi par režiju pasaulē un Baltijā, Latvijas jaunajiem režisotriem un 100 Latvijas aktieriem. Viņa skrupolozi pētīja Aleksandra Čaka daiļradi un šogad vajadzēja iznākt monogrāfijai.

Silvija aizrāvās ar daudzām lietām, bet visas tās skatīja un pētīja ar zinātnieces aizrautību, tā bija ar Kuivižu dārza dālijām, basketbolu un atslodzei lasītajiem kriminālromāniem, viņai kopā ar meitu Zani (viņas prieks!) patika ceļot un dalīties ar kolēģiem par redzēto Spānijā, Ķīnā vai Vjetnamā, vienmēr tie bija ekskursi vēsturē un kultūrā, ēdienos un dzērienos. Silvijai patika iepriecināt kolēģus, un negaidīti bija viņas rīkotie pērnie Ziemassvētki, kur dāvanā daudzi saņēma… jautras kapzeķītes.

Šodien ir bezgala skumji un sāpīgi....

Līdzjūtība Zanei Radzobei un tuviniekiem...

Rudenī fakultāte būs tukšāka un garlaicīgāka....Nebūs viņas stāstu par teātri, Čaku u.c., nebūs viņas teikuma un saspringtās roku kustības  “Man jāgatavojas, lekcija...”

Vieglas smiltis!