ICOMOS Latvija un LU Vēstures un filozofijas fakultāte aicina uz starptautisku zinātnisku konferenci

Pieminekļu aizsardzība, kas mūsdienās ieguvusi nosaukumu materiālā kultūras mantojuma pārvaldība, ir dzimusi un augusi līdz ar Latvijas valsti, kopā ar to izdzīvojot gan spilgtus uzplaukuma brīžus, gan dziļus kritumus un iznīcību, pat nomācošo bezcerību okupāciju apstākļos un atjaunošanas spožo laimes sajūtu. Šogad pieminekļu aizsardzības nozare Latvijā svin savu simtgadi, jo 1923. gada 26. jūnijā Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste pirmo reizi Latvijas vēsturē izsludināja neilgi pirms tam Saeimā pieņemto normatīvo aktu “Likums par pieminekļu aizsardzību”.

Tomēr pieminekļu aizsardzībai Latvijā, tāpat kā Baltijas jūras reģiona valstīm kopumā, ir daudz senāka vēsture – pasaulē pirmais normatīvais akts, kas regulēja darbības ar kultūras pieminekļiem, tika pieņemts jau 1666. gadā Zviedrijas impērijas absolūtisma laikmeta augstākajā posmā. Šajā gadā Zviedrijas karalis Kārlis XI izdeva plakātu (jeb ediktu) par senatnes pieminekļu saglabāšanu un aizsardzību, un tā kā impērijas sastāvā tolaik bija arī Igaunija un Vidzeme, tad šis likums tika attiecināts arī uz šīm zemēm. Tiesa, nekādas būtiskas izmaiņas attieksmē pret senatnes liecībām praktiskajās norisēs Baltijā neieviesās, un nākamās pieminekļu aizsardzības vēsmas ieplūda vien pāris gadsimtus vēlāk – 19. gadsimtā, kad Baltija bija nonākusi Krievijas impērijas varā. Šajā gadsimtā Baltijas guberņu kultūras dzīvē un tautsaimniecībā liela nozīme bija dažādām sabiedriskajām organizācijām un biedrībām, no kurām pieminekļu aizsardzības jomā atzīmējama Jelgavā 1815. gadā dibinātā Kurzemes literatūras un mākslas biedrība, kura vēlāk arī izveidoja Kurzemes provinces muzeju. Gan biedrības, gan atsevišķi kultūras senatnes vērtībās ieinteresēti indivīdi sniedza lielu ieguldījumu kultūras pieminekļu apzināšanā un aprakstīšanā, kā arī veicot pirmos izpētes un restaurācijas darbus kultūras pieminekļos. Par kulminācijas punktu šī laikmeta kultūras pieminekļu apzināšanai, izpētei un popularizācijai kļuva 1896. gadā Rīgā notikušais 10. Viskrievijas arheoloģijas kongress un ar to saistītā pirmā plašākā etnogrāfiskā izstāde par latviešiem.

Jau 19. gadsimtā iezīmējās kultūras pieminekļu saglabāšanai un pārvaldībai nozīmīgākie darbības virzieni, ietverot kultūrvēsturiski nozīmīgu vietu apzināšanu un uzskaiti, dažāda apjoma izpētes darbu veikšanu, kultūras pieminekļu vērtību praktisko saglabāšanu, šo vietu izmantošanu un popularizēšanu. Sākotnēji lielākā vērība tika pievērsta arheoloģiskajam un etnogrāfiskajam mantojumam, tomēr 20.gadsimta gaitā būtisku vietu pieminekļu aizsardzībā ieguva arī arhitektūras, mākslas, vēstures un industriālie pieminekļi. Tieši 20.gadsimta starpkaru periodā līdz ar pirmo likumu par kultūras pieminekļu aizsardzību Latvijā tika izveidota valstiska kultūras mantojuma pārvaldības sistēma, par kuras centru kļuva Pieminekļu valde – pirmā nacionāla mēroga un nozīmes kultūras pieminekļu nozares institūcija. Tā piesaistīja 1920. un 1930. gadu spožākos Latvijas intelektuāļus no dažādām izglītības, kultūras un mākslas institūcijām un nozarēm, darbojoties līdz 1940. gada PSRS veiktajai Latvijas okupācijai (neilgi tiekot atjaunotai nacistiskās Vācijas okupācijas periodā). Pieminekļu valdes darbība izveidoja pamatu kultūras mantojuma pārvaldībai Latvijā, kas turpmākā gadsimta gaitā tika pilnveidots, attīstīts, papildināts un mainīts. Tostarp šajās desmitgadēs tika izveidots pirmais valstiski aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksts, mērķtiecīgi tika organizētas jaunu kultūrvēsturiski nozīmīgu vietu apzināšanas ekspedīcijas, tika veikti kultūras pieminekļu saglabāšanas, restaurācijas un rekonstrukcijas darbi, kā arī sekmīgi popularizēta kultūras pieminekļu aizsardzības un saglabāšanas ideja plašākās sabiedrības aprindās.

20. gadsimta vidus politiskās kolīzijas un Latvijas valsts okupācija tiešā veidā ietekmēja arī kultūras mantojuma jomu, kas okupāciju apstākļos nonāca totalitāro ideoloģiju kontrolē un birokrātijas žņaugos. Kultūras pieminekļu pārvaldībai nonākot vairāku institūciju darbības lokā, tā kļuva ne vien politizēta, bet arī sadrumstalota un fragmentēta. Arī kopumā kultūras mantojuma joma bija pakļauta PSRS nostādnēm un izpratnei par kultūras mantojuma vērtību un nozīmīgumu, ieskaitot arī okupētajai Latvijai adaptēto padomju likumu par kultūras un vēstures pieminekļu saglabāšanu. Lai gan daļa no Latvijas dabas un kultūrvēsturiskajām vērtībām okupācijas apstākļos tika zaudētas, tomēr vienlaikus tika uzturēts un papildināts gan pieminekļu saraksts, gan veikti spožu arhitektūras un mākslas pieminekļu restaurācijas un rekonstrukcijas darbi, gan realizēta apjomīga arheoloģisko un citu kultūras pieminekļu tipoloģisko grupu pētniecība. Padomju okupācijas laikā, īpaši vēlā sociālisma periodā liela loma kultūrvēsturisku liecību saglabāšanā un pat paglābšanā no iznīcības bija gan dažādu nozare speciālistiem, gan arī atsevišķiem aktīviem sabiedrības pārstāvjiem.

Tādējādi lai gan 20. gs. gaitā Latvijā vairākkārtīgi mainījušās varas iekārtas, kultūras mantojums visos laikos ir stiprinājis Latvijas valsts un tās iedzīvotāju nacionālo identitāti, veidojis tautas pašapziņas, patstāvības un brīvības izjūtu un būtiski sekmējis nacionālās neatkarības atgūšanas centienus okupācijas varu apstākļos. Līdz ar to pieminekļu aizsardzības un pārvaldības vēsture Latvijā 100 gadu neilgajā periodā veidojusies ne tikai no entuziasma pilnu arhitektu, vēsturnieku, arheologu, mākslas vēsturnieku un citu nozaru speciālistu mērķtiecīgām un profesionālām darbībām, bet arī vietējās kopienas neapsīkstošajām aktivitātēm. Latvijas kultūras mantojuma pārvaldības simtgade ir spilgts apliecinājums sabiedrības būtiskajai nozīmei kultūras un vēstures liecību un vērtību apzināšanā un saglabāšanā, veidojot aktīvu mijiedarbību ar kultūras mantojumu un caur tiem arī veicinot mūsdienu sabiedrības dialogu ar zemes un tautas pagātni.

Starptautiska zinātniska konference “Latvijas kultūras mantojuma pārvaldības simtgade: vēsturiskā pieredze un aktuālie jautājumi”, kas notiks 2023.gada 17.augustā, ievadīs septembrī plānotās ikgadējās Eiropas kultūras mantojuma dienas un citus Latvijas kultūras mantojuma aizsardzības jubilejai veltītos pasākumus. Ar šīs konferences starpniecību tiks aktualizēta Latvijas kultūras pieminekļu aizsardzības un pārvaldības vēsture, lai tādējādi palīdzētu nodrošināt kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu un popularizēšanu un veidotu sabiedrībā un lēmējinstitūcijās kultūras mantojuma pārvaldības politikas plānošanas un īstenošanas procesu pilnvērtīgāku izpratni. Arī konferences norises vieta Rundāles pils Staļļu ēka ir vēsturiski nozīmīga vieta,  jo tieši tajā aizsākās profesionāla restaurācija un sistemātiska mantojuma saglabāšana Latvijā.

Konferences dienas kārtība ir sadalīta trīs tematiskajās sekcijās: 1. sekcija iepazīstinās ar kultūras pieminekļu apzināšanas un pārvaldības pirmsākumiem Latvijā, analizēs Pieminekļu valdes darbību arheoloģijā, etnogrāfijā, mākslas vēsturē un arhitektūrā 1920. un 1930. gados, kā arī pārmaiņas kultūras mantojuma jomā nacistu un padomju okupācijas laikā 20. gs. vidū.; 2.sekcija izvērtēs tradīciju lomu Latvijas kultūras mantojuma aizsardzībā 20. gadsimta otrajā pusē padomju okupācijas varas apstākļos un aplūkos kultūras mantojuma pārvaldības vēstures aspektus mūsu kaimiņvalstī Igaunijā, akcentējot kopīgās un atšķirīgās tendences kultūras mantojuma izpratnē un politikā valstīs, kas tapa vai atguva neatkarību Eiropā pēc Pirmā pasaules kara, savukārt 3.sekcija konferences noslēgumā notiks diskusijas formā par kultūras mantojuma pārvaldības mūsdienu aktualitātēm, skatot tās gan no kultūras mantojuma politikas un likumdošanas, gan sabiedrības attieksmes, gan atsevišķu ar pagātnes mantojumu saistītu nozaru skatupunkta. 

KOKFERENCES PROGRAMMA

Konferences rīcībkomiteja: Ināra Bula un Andris Šnē.

Konferences videoieraksts būs pieejams ICOMOS Latvija mājaslapā.

Konferenci organizē biedrība “ICOMOS Latvija” un LU Vēstures un filozofijas fakultāte